Vardarbība visbiežāk sastopama ģimenēs — ar savējiem ir vieglāk manipulēt un viņus fiziski ietekmēt, norāda psiholoģe Inga Birkmane.
Vardarbība visbiežāk sastopama ģimenēs — ar savējiem ir vieglāk manipulēt un viņus fiziski ietekmēt, norāda psiholoģe Inga Birkmane
Cilvēka daba sevī glabā ne tikai resursus labajam, pozitīvajam un cildinošajam, bet arī tumšajam un graujošajam, kas laiku pa laikam apzināti vai neapzināti cenšas izpausties vārdos un rīcībā. Parasti tā sekas izjūt apkārtējie — sāp, kļūst skumji un vienkārši slikti, tāpēc vardarbībai visās tās izpausmēs nav nekāda attaisnojuma. “”Ja tā notiek, apkārtējie kaut kā to veido un piekrituši vardarbībai,”” stāsta psiholoģe I. Birkmane. Jāvēro, jārunā un jārisina — vardarbība jāravē kā nezāle!
Komunikācija divos līmeņos
“”Vardarbība ir nodarījums otrai personai pret tās gribu. Tā var izpausties fiziski, ko iespējams vieglāk definēt un diagnosticēt, un emocionāli — apsaukājoties, apvainojot, aprunājot, manipulējot, jebkādā veidā verbāli pāri darot,”” raksturo psiholoģe, norādot, ka viltīgākā un slēptākā vardarbības forma ir tieši manipulācija, kuras māku pieaugušie bērnam uzspiež jau no mazotnes.
“”Viss sākas no tā, ka komunikācija risinās divos līmeņos — slēptajā un atklātajā. Piemēram, vārdos es pasaku, ka tevi mīlu, bet neverbāli — caur sajūtām un ķermeņa valodu — noraidu pretēju informāciju. Bērns to jūt, jo viņam atšķirībā no pieaugušajiem, kas gadu gaitā diemžēl iemācījušies aizsargāties pret zemapziņas raidītiem impulsiem, nav tik lielas distances starp apziņu un zemapziņu. Rezultātā bērns iemācās neticēt sev un melot. Viņš apgūst mehānismus, kas veido manipulatīvu personību, un neapzināti kļūst emocionāli vardarbīgs,”” stāsta I. Birkmane.
Tomēr visatklātākā un tiešākā vardarbības skola ir piedzīvotais ģimenē. Ja tajā par normālu komunikācijas veidu tiek uzskatīta apvainošana, apsaukāšana, pazemošana un kliegšana uz otru, nevar gaidīt, ka šādi audzināts cilvēks, saņemot attiecīgus impulsus, sabiedrībā reaģēs iecietīgi un draudzīgi.
Vājš paškontroles mehānisms
Lai arī emocionālā vardarbība mēdz sāpināt tikpat stipri kā fiziskā, tieši šī pārinodarījuma forma sabiedrībā izpelnās lielāko nosodījumu. “”Fiziskā vardarbība ir ļoti saistīta ar cilvēka nervu impulsu darbību. Ja tie ļoti spēcīgi, bet apslāpēšanas un paškontroles mehānisms vājš, kļūst itin viegli sist, pacelt roku, plēst un lauzt,”” stāsta psiholoģe, norādot, ka fiziski vardarbīgi parasti ir vīrieši, kuriem turklāt piemīt arī mazākas psihoemocionālās un verbālās spējas. “”Sieviete šajā ziņā ir inteliģentāka. Viņa spēj vienu parādību nosaukt dažādos vārdos, operēt ar jēdzieniem un apskatīt lietu no visām pusēm, bet vīrietis — nē! Kad viņš pamana šo sievietes spēju, jūtas bezspēcīgs, un šajā brīdī aktuāls kļūst jautājums par varu. Ja sieviete (visbiežāk neapzināti) izaicina viņu uz vajadzību izrādīt ietekmi, vīrietim piemīt fizisks spēks, ar ko viņš var piedalīties šajā spēlē. Vardarbības gadījumā parasti vaino tieši viņu, bet lielākoties tas ir abu ieguldījums — abi izgājuši uz trases, un tajā kādam jāuzvar!””.
Pārbauda robežas
Ja vardarbība notiek ģimenē, visi kopā veido “”materiālu””, kāpēc tā var izpausties. Zems pašvērtējums ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc varmāka ņem talkā spēku, lai jebkādiem līdzekļiem justos svarīgs un nozīmīgs, apliecinātu sevi. “”Vienīgi tad, ja ir liela mīlestība, ko abas puses apliecina, ir vērts pacīnīties par šādām attiecībām — censties izprast mehānismus, kā izpaužas vardarbība, runāt un risināt,”” atzīst I. Birkmane. Vienkāršākais, loģiskākais un cilvēciskākais gan ir no šādām attiecībām izvairīties.
Tomēr ir situācijas, kad no fiziskām un emocionālām varmākām aizbēgt neizdodas, piemēram, skolā. “”Pusaudža morālais briedums vēl nav tik liels, lai viņš varētu nedarīt sliktu tāpēc, ka tas ir slikti, nevis, ka baidītos soda, kā tas ir agrākā vecumā. Tīnis pats vēl nemāk izvirzīt sev noteikumus un nepieņem tos, ko piedāvā no ārpuses. Viņam ļoti svarīgi pārbaudīt robežas, mēģināt tās pārkāpt, paskatīties, kas notiek, ja to dara,”” raksturo Inga, ieskicējot, kāpēc šajā vecumā zeļ un plaukst pārinodarījums. Turklāt grupa ir bars, kur attiecības neizvēlas un paši nevar novērst vardarbību, tāpēc svarīgi, ka to maina kāds no malas vai grupā ir īpaši apmācīts cilvēks, kurš prot pazīt un risināt konfliktus. Šos mehānismus būtu jāzina arī skolotājam, pārliecināta psiholoģe.
“”Jebkurš veids, kā uzrunāt pusaudzi, piekļūt viņa saprātam, ka vardarbība ir nosodāma, ir noderīgs. Iespējams, noskatoties, piemēram, šai problēmai veltītu filmu, viņš paņirgāsies, bet, nonākot reālā situācijā, kaut kas nostrādās!”” teic I. Birkmane, pozitīvi novērtējot arī kampaņas pret vardarbību.
***
Dunka nav nolemtība
Kompānijas “”Xerox”” atbalstītais pētījums par vardarbību pusaudžu vidū liecina, ka 88 procenti jauniešu saskārušies ar savu vienaudžu agresiju. Savukārt 61 procents respondentu augošo vardarbību starp jauniešiem vērtē kā kritisku un vienu no aktuālākajām problēmām Latvijā.
Ar mērķi uzrunāt jauniešus par savstarpējās vardarbības izskaušanu viņiem saprotamā un saistošā veidā drīzumā kompānija izdos grāmatu “”Var? Darbība. Bezdarbība””. Tās tapšanā iesaistījušies sociālo plakātu mākslinieki un paši jaunieši, kā arī sabiedrībā zināmas personības, kas grāmatā pirmo reizi un atklāti dalīsies pieredzē par savstarpējām attiecībām pusaudžu gados. Izdevumu iecerēts izplatīt Latvijas skolās.
Pētījuma rezultāti liecina, ka pusaudžu savstarpējā vardarbība un sabiedrības redzeslokā nonākušie gadījumi no dažām Latvijas mācību iestādēm ir tikai aisberga redzamākā daļa.
“”Jāatzīst, ka šie dati mūs šokēja. Tomēr, tā kā esmu pārliecināta, ka ikviens ir līdzatbildīgs un var veicināt savstarpējo toleranci, ar moto “”Nekopē vardarbību, kopē iecietību”” sākām attīstīt ideju par jauniešiem saistošas grāmatas izdošanu! Mūsu mērķis nav pamācīt, bet gan runāt — kādu, iespējams, iedrošinot, ka no klasesbiedriem regulāri saņemta dunka nav nolemtība, kādam, iespējams, parādot, ka agresīva uzvedība nav stilīgākā lieta pasaulē. Savukārt pieaugušos vēlamies aicināt padomāt, kad viņi pēdējo reizi runājuši ar savu bērnu un vai viņi ir droši, ka atvase necieš no regulāriem pāridarījumiem?”” pauž idejas autore, iniciatore un grāmatas izdevēja Irina Stepaņenko.
Grāmatā tiks iekļauti vairāku sociālo plakātu mākslinieku darbi, kā arī jauniešu radītie plakāti. Šī ir pirmā reize Latvijā, kad mākslinieku vadītajās meistarklasēs tapuši arī pusaudžu darbi. Tajā būs lasāmi sabiedrībā zināmu cilvēku stāsti par pārdzīvoto vardarbību pusaudžu gados un pārdomas par problēmu kopumā. Diez vai daudzi ticēs, kad Mārtiņš Freimanis teiks: “”Biju resns un labi mācījos”” un ka klases meitenes viņu apvainoja, jo esot bijis “”nūģis””. Diez vai šķiet ticami, ka labi zināmais spēcīgais bobslejists Jānis Miņins arī “”dabūjis pa muti””. Daudziem, iespējams, būs pārsteigums Janas Kalniņas atzīšanās: “”Es negribētu atgriezties skolā.””
