Kopš barikāžu laika pagājis 21 gads. Pa šo laiku izaugusi paaudze, kura par to dienu notikumiem zina vien no vecāku nostāstiem un vēstures grāmatām. Jaunjelgavietis Jānis Vaišļa ir viens no tiem, kuri bez ieročiem rokās devās uz barikādēm, lai aizstāvētu mūsu valsts neatkarību.
Karogs
tornī
— Man vienmēr interesējis viss latviskais, esmu vēlējies būt svarīgāko notikumu pašā viducī, — atceroties vairāk nekā divdesmit gadu senos notikumus, saka Jānis Vaišļa. — Savlaik, strādājot par kinomehāniķi, pat atskaņoju mūziku, kuru tolaik klausīties bija aizliegts. Biju tas, kurš tornī pie mežniecības pacēla sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Tas bija liels pasākums — sabrauca mežsargi no visām mežniecībām, atnāca jauni un veci pilsētas iedzīvotāji. Spēlēja orķestris. Bija ļoti saviļņojošs brīdis. Tornis, lai arī karogam nav īsti piemērota vieta, tomēr ir augstākais punkts pilsētā. Un, ja tajā uzvelk karogu, to var redzēt ļoti tālu.
Uz sliedēm gaida
vagoni
Atceroties barikāžu laiku, nāk prātā tukšs vilciena vagonu sastāvs, kurš tolaik ilgi stāvēja Mentas stacijā uz rezerves sliedēm. Tolaik nesapratu, kāpēc tas tur stāv, tikai vēlāk apjautu, ka tas, visticamāk, bija domāts jaunām deportācijām, ja mēs nespētu nosargāt savu valsti un vecā režīma atbalstītāji būtu guvuši virsroku.
Manas sievas brālis savlaik strādāja milicijā un bija virsnieks. Tajās janvāra dienās viņš pārgāja Augstākās Padomes aizstāvju pusē, neraugoties uz daudzu kolēģu pārmetumiem. Kādā vakarā viņš piezvanīja un lūdza, lai atvedu no Rīgas uz Jaunjelgavu viņa ģimeni. Viņš ļoti baidījās par sievas un bērnu drošību. Neviens nepiekrītot viņus vest. Nekas cits neatlika, kā sēsties pie žigulīša stūres un braukt. Viņš nebija pārliecināts, ka līdz galvaspilsētai tikšu, jo milicijas specvienības tajā laikā gatavojās ieņemt televīziju. Pie Rumbulas jau redzēju bruņutransportieri, kurš bija novietots šķērsām ceļam, taču mani neapturēja, un viss izdevās bez liekiem uztraukumiem.
Velk uz
Rīgu
Taču neizskaidrojams spēks mani vilka atpakaļ uz Rīgu. Gribējās pašam piedalīties to dienu notikumos. Man Rīgā bija radi, pie kuriem palikt, un es devos ceļā. Gāju pa Vecrīgu un skatījos, kā tapa barikādes — dzelzsbetona bloku nožogojumi, dēļu sētas, pie kurām daudzi bija pienaglojuši savas padomju armijas karaklausības apliecības. Uz tiltiem bija smagā lauksaimniecības tehnika, baļķvedēji.
Vēlāk braucu kopā ar citiem jaunjelgaviešiem autobusā. Vakarā pēc darba tumsiņā sapulcējāmies pie tagadējās domes ēkas un braucām uz Rīgu. Braucēju bija ļoti daudz. Bija gan jaunieši, gan gados veci vīri. Mums, kas bijām dienējuši armijā, bija skaidrs, ka situācija ir ļoti nopietna un, ja kailām rokām būs jāstājas pretī bruņotām vienībām, iznākums var būt bēdīgs. Kā tas bija Lietuvā, pie Viļņas televīzijas torņa.
Salaulājas baznīcā
Biju jau ģimenes cilvēks — sieva, dēls. Neesmu kārtīgs baznīcā gājējs, tomēr abi ar sievu aizgājām uz baznīcu un salaulājāmies. Tajā brīdī šķita, ka akmens noveļas no pleciem, palika tik viegli, un bija pārliecība, ka nekas ļauns ar mani vairs nevar notikt.
Rīgā biju Zaķusalā, pie televīzijas studijas. Pa tiltu bija tikai šaura eja, pa kuru autobuss izlīkumoja ar grūtībām. Cilvēku bija ļoti daudz. Liesmoja ugunskuri. Skanēja dziesmas, visi bija uztraukti un tomēr smaidīja. Kā mums būtu jārīkojas, ja tiešām būtu noticis kas nopietns, īsti nezinājām.
Izturēt palīdz
kopības izjūta
Man prātā palikusi lielā sirsnība un kopības izjūta. Pat ar nepazīstamu cilvēku varēja parunāt kā ar brāli. Gados vecākas sievas visus cienāja ar tēju un pašceptiem pīrādziņiem. Iespējams, tieši kopības izjūta mums palīdzēja izturēt un gūt uzvaru. Tas bija ļoti patriotisks laiks.
Neesmu pārliecināts, vai šāda kopības izjūta un sirsnība būtu iespējama šodien. Cilvēki ir vīlušies. Tolaik mēs braucām cīnīties par Latviju, taču nebijām gaidījuši, ka būs tik smagi. Bēdīgākais, ka tieši jaunajiem, kuri ieguvuši labu izglītību un kuriem būtu jāsāk pašiem sava dzīve, nav iespēju atrast darbu un jādodas uz svešām zemēm. Sirdī ir rūgtums. Izaugusi jauna paaudze, un ko es viņiem varu pateikt, kāpēc viss noticis tieši tā? Atbildes nav.
Par Latviju cīnītos, par valdību — nē
Ir sajūta, ka patriotisms daļēji ir zudis. Tomēr, ja šodien atkal būtu jācīnās par savu zemi, es to darītu, bet valdību gan neaizstāvētu. Domāju, tā rīkotos lielākā daļa. Tie, kuri nāca pie varas, vairāk domāja par savu, nevis tautas labumu. Diemžēl mēs nepratām vienmēr būt vienoti un pārāk ātri sākām vilkt deķīti katrs uz savu pusi. Ne velti saka: kur divi latvieši, tur trīs partijas. Diezin vai Saeimā sēž “gudras galvas”, ja katram no viņiem vajag palīgus un padomniekus. Ministri īsti neizprot jomas, par kurām atbildīgi. Vai tad no viņiem var prasīt atbildību? Tagad ko izlabot būs grūti — esam parādos līdz ausīm. Viss, kas darbojās, ir likvidēts — gan labais, gan sliktais. Kur palika viss, ko agrāk bijām radījuši? Ražošanas nav, ir tikai patērētāji un parādnieki. Un tomēr mums jābūt stipriem, lai tas, ko pārdzīvojām pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, nebūtu darīts velti.
