“Atklāts, drošs, spēju operatīvi risināt problēmas un tās arī sarežģīt, bet beigās nonāku pie galarezultāta,” īsi un kodolīgi sevi raksturo bebrēnietis Edgars Bērziņš. Rīt jaunietis svinēs 21. dzimšanas dienu, kad, kā pats teic, varēs izvērtēt paveikto un raudzīties nākotnē.
VIZĪTKARTE
VĀRDS, UZVĀRDS: Edgars Bērziņš.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1989. gada 24. janvāris.
IZGLĪTĪBA: studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes 3. kursā.
NODARBOŠANĀS: Latvijas Studentu apvienības sociālā virziena vadītājs.
ĢIMENE: neprecējies, māte Silvija, tēvs Ārijs.
VAĻASPRIEKS: iesaistīšanās studentu aktivitātēs, dejošana.
HOROSKOPA ZĪME: Ūdensvīrs.
Uz Rīgu laimi meklēt
— Pastāsti par sevi!
— Piedzimu Aizkrauklē, bet uzaugu Bebros, kur pabeidzu pamatskolu. Tieši tur man vairāki skolotāji iemācīja dzīves pamatvērtības. Pēc tam mācības turpināju Skrīveru vidusskolā, Aizkraukles mākslas skolā, vēlāk devos uz Rīgu. Draugiem smejot saku, ka es, vienkāršs lauku puisis, braucu uz galvaspilsētu laimi meklēt. Un atradu vienu no savām mazajām laimītēm — studijas Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.
— Kāpēc nolēmi studēt tieši vēsturniekos?
— Vēstures izvēle nebija nejauša. Man bija trīs fantastiskas vēstures skolotājas — liels paldies Dzidrai Karlsonei, kura man iemācīja apjaust vēstures skaistumu, Sarmai Bisterei, kura parādīja vēstures plašumu, un paldies arī Mārai Burkai, kura “piespieda” mīlēt vēsturi. Tas arī bija noteicošais, kāpēc šī joma man ir tik mīļa.
Līdz pērnajam decembrim fakultāte bija vecajā vietā — ēkā Brīvības bulvārī, bet tagad tā ir citur.
Ar krēslu uz jaunu vietu
— Fakultātes Jurģi — kādi tie bija?
— Katrā ziņā priecājos, ka biju klāt tik vēsturiskā brīdī. Asarām acīs un grūtsirdīgi pametām pašreizējās telpas un devāmies dziļāk Vecrīgā uz Mārstaļu ielu. Lielāko prieku sagādāja man uzticētā karoga nešana. Tas bija ļoti saviļņojošs brīdis. Todien pūta stiprs vējš, bet mēs, bariņš vēsturnieku, devāmies no vecajām mājām uz jaunajām. Tā bija skaista akcija ar tikpat skaistu nosaukumu “Aiznes savu krēslu”. Apbrīnojama bija vienotība, kas valdīja studentu vidū, pat profesori bija kopā ar mums un rektors Mārcis Auziņš iznāca vēlēt labu ceļavēju.
Interesē dzimtā zeme un tās vēsture
— Vai vēsturē esi iekšā, tā teikt, ar sirdi un dvēseli?
— Varētu teikt arī tā. Esmu īsts vēsturnieks ar visām no tā izrietošajām un neizrietošajām sekām. Vēsture iemāca domāt, analizēt un saprast procesus. Tā ir kā dzīvesveids. Reiz dzirdēju fantastisku “teicienu”: “Vēsture ir kā balle, kad pienāk skaistākais brīdis, tad ir jāiet mājās.” Protams, neesmu fanātiķis un arī ne viens no Vēstures fakultātei raksturīgajiem nacionāli noskaņotajiem jauniešiem. Esmu viens no tiem, kuriem interesē dzimtā zeme un tās pagātne. Vēstures studijās man tīk mazie cilvēki, kuri gāž tik lielus kalnus, ka dažkārt pat milžiem ir jābrīnās. Un tomēr šie cilvēki paliek neredzami, kas arī ir pats skaistākais.
Viss sākās sen, sen
— Tu esi ļoti aktīvs un mērķtiecīgs. Kā tu vari visu paspēt?
— Parasti jokoju, ka dzīvē nevaru “nosēdēt” tikai ar divām opcijām — ar studijām un “ēst — gulēt” funkciju man nepietiek. Tāpēc paralēli mācībām darbojos vēl šur tur. Viss sākās sen, sen. Sakot to, prātā nāk frāze no slavenās filmas “Limuzīns jāņunakts krāsā” — man kā vēsturniekam … interesanti. Jau 5. klasē vajadzēja izvirzīt vienu pārstāvi pamatskolas skolēnu pašpārvaldē. Izvirzīja mani. Darbojos aptuveni divus gadus un arī vadīju šo pašpārvaldi, bet paralēli darbojos arī teātra pulciņā. Jau 8. klasē izstrādāju savu pirmo projektu, uz kuru tagad skatos ar smaidu — izveidoju Bebru pamatskolas avīzi “Deglis” ar testiem, parunām un vēl šo to. Taču mācoties Skrīveros, entuziastu avīzes izdošanai Bebru pamatskolā vairs nebija. No tā esmu iemācījies — jo vairāk daru, jo vairāk varu paspēt.
— Vai turpināji darboties ar projektiem?
— Vidusskolas laikā sadarbībā ar biedrību “JES”, Ati Bičkovski un Ingunu Juhņeviču strādājām ar daudziem projektiem. Viņi mani iedrošināja šīm “neprātībām”, un mierā es nevaru nosēdēt joprojām.
Atminos, pirmajā gadā paralēli studijām nedarīju neko, tikai “haltūrēju” un pelnīju naudiņu. Gribēju izjust, kā tas ir, kad ir nauda, bet cik tad ilgi tā var? Nu, nevar! Tāpēc vasarā, laikā starp pirmo un otro kursu, saistībā ar kādu projektu apceļoju Itāliju, pabiju arī Turcijā, Lietuvā un Somijā. Tas deva sparu atkal sākt kaut ko “ķimerēt”.
Saņem īpašu balvu
— Kad tad atkal kļuvi aktīvists?
— Oktobrī kandidēju Vēstures un filozofijas fakultātes studentu pašpārvaldes vēlēšanās. Mani ievēlēja par pašpārvaldes vadītāju. Pēc pāris mēnešiem nejaušības dēļ nokļuvu Latvijas Universitātes Studentu pašpārvaldē, kur kandidēju sociālā virziena vadītāja amatam, un manī atkal ievēlēja. Tur darbojos līdz pagājušā gada decembrim, un pērnais gads man noslēdzās ar Latvijas Universitātes Studentu pašpārvaldes gada balvu par ieguldījumu sociālās dzīves veicināšanā.
— Kas tevi mudina darboties Studentu pašpārvaldē?
— Svarīgākais, kāpēc darbojos šajā pārstāvniecībā, ir tas, ka vēlos darīt labu un palīdzēt cilvēkiem. Esmu viens no tiem, kuriem paldies īsti nevajag, bet šad un tad noder darba stimulēšanai. Šīs manas pārliecības rezultātā arī tapa Sociālā programma — iespēja palīdzēt kopmītņu iemītniekiem, un 20. janvārī noslēdzās trešā pieteikšanās kārta atbalstam. Universitātes finansējums dod iespēju ap 200 “kojinieku” dzīvot kopmītnēs ar 50% atlaidi.
— Pats arī dzīvo kojās?
— Nē, nedzīvoju gan. Irēju Rīgā dzīvokli. Tā tomēr ir sava vieta, kur varu netraucēti darboties — gan mācīties un atpūsties, gan uzņemt ciemiņus.
Spēj apvienoties pat “šakāļu laikmetā”
— Vai esi iesaistījies vēl kaut kur?
— Decembra vidū nolēmu “celt savu latiņu augstāk” un kandidēt Latvijas Studentu apvienības sociālā virziena vadītāja amatam. Mani ievēlēja, un tagad norit spraigs kopdarbs ar Izglītības un zinātnes ministriju par jaunajiem noteikumiem — pāreju uz studiju un studējošā kredītu eiro. Darbs ir tikai iesākts, bet laika ir maz — kongress, jauna pašpārvaldes prezidenta un nedaudz vēlāk arī valdes vēlēšanas būs jau 6. martā.
— Tu esi piedalījies studentu piketos. Vai studentiem tā vairāk ir izklaide?
— Paužot savu nostāju, piedalījos gan kartupeļu cepšanas akcijā, kad valdība gribēja samazināt finansējumu augstākajai izglītībai par 30 — 40%, gan 5. maija gājienā, kad Latvijas Studentu apvienība un Latvijas augstskolas bija tuvu izmisumam. Pirmo reizi oficiāli studenti pieprasīja ministres Tatjanas Koķes demisiju. Šajos piketos pārstāvēju Latvijas Universitātes Studentu pašpārvaldi, un mans viedoklis bija, ka nevar “nogriezt” finansējumu nākamajiem speciālistiem, valstsvīriem, skolotājiem un policistiem. Paudu savu attieksmi, jo tā turpināties vairs nevarēja. Tas bija skaists laiks. Naktis pavadījām, domājot saukļus, gatavojot visu gājienam nepieciešamo. Pēc tā manī radās pārliecība, ka tomēr neesam sīkas vienības un pat šajā “šakāļu laikmetā” spējam apvienoties, viena mērķa vadīti. Tā mums nav izklaide, bet īsta cīņa par savām tiesībām.
Izglītība nav prece katalogā
— Kā vērtē izglītības sistēmu Latvijā un kādai tai vajadzētu būt?
— Ir vērojama tendence, ka augstāko izglītību liela daļa sabiedrības sāk uztvert kā preci, kuru var iegādāties gluži kā gludekli “Quelle” katalogā. Uzskatu, ka izglītībai ir jābūt sasniedzamai ikvienam, neraugoties uz materiālajiem apstākļiem vai statusu. Vajadzētu sakārtot kreditēšanas sistēmu, paredzot, ka valsts būtu vienīgā kredīta galvotāja tiem studentiem, kuru ģimenei ir piešķirts maznodrošinātās statuss, kā arī paātrināt kredīta piešķiršanu.
— Ko būtu jāmaina esošajā sistēmā?
— Pašlaik valdība gatavojas augstākās izglītības reformai. Uzskatu, ka no tās neizvairīties, tomēr reformas rezultātā nedrīkst ciest studenti. Augstskolās būtu jāierobežo pārāk šaura programmu specializācija bakalaura līmenī, jānovērš programmu dublēšanās, kā arī jāveicina privāto līdzekļu ieplūšana augstākajā izglītībā un zinātnē.
Valstij būtu jāfinansē visu nepieciešamo speciālistu sagatavošana, kā galveno finansējuma sadalījuma kritēriju starp dublējošām programmām izvirzot kvalitāti. Tādējādi studējošos izglītotu programmās, kas spēj dot kvalitatīvāku rezultātu.
Bagātina skaistie mirkļi
— Kas dažādo tavu dzīvi?
— Manu dzīvi krāsaināku noteikti padara skaistie mirkļi — daba, draugi, kopā būšanas prieks, cilvēku spēja mainīties un dažkārt pat kāda ļoti laba vai trāpīga frāze. To daudzveido arī laba mūzika, grāmatas, sarunas, teātris un opera. Skaistās lietas, kas dara dzīvi skaistāku, piešķir tai pievienoto vērtību.
— Šis ir tavs trešais, pēdējais, studiju gads. Ko plāno darīt nākotnē?
— Šis laiks ir ļoti saspringts, ar lielām “galvassāpēm” par bakalaura darba aizstāvēšanu, sesijas trakumiem, kopīgu konspektēšanu un, protams, špikeru gatavošanu eksāmeniem …
Nākotnes ieceru ir daudz, bet, ja grib, lai tās piepildās parasti par tām nestāsta. Tāpēc turpmākos plānus pagaidām neatklāšu. Par tiem varēšu runāt tikai tad, kad vismaz daļu būšu piepildījis.
CITI PAR EDGARU BĒRZIŅU
Inguna Juhņeviča,
biedrības “Galaktika” vadītāja:
— Edgars ir īsts līderis, un šādi jaunieši skolās patlaban ir vajadzīgi. Viņš ir aktīvs, pozitīvisma pārpilns un darboties gribošs puisis. Tā turpinot, viņš dzīvē daudz sasniegs.
Sarmīte Rode,
Bebru pagasta kultūras darba organizatore:
— Edgars Bērziņš ir jauks un ļoti apdāvināts jaunietis. Apbrīnoju viņa mērķtiecību sasniegt iecerēto. Lai gan viņš studē Rīgā, Bebrus neaizmirst — apciemo savus mīļos, un nekad neatsakās piedalīties pasākumos. Edgaram piemīt visas īpašības, lai kļūtu par labu skolotāju.
