Pirms gada Mazzalves pagastā darbu sāka Baltijā pirmais liellopu izsoļu nams, kura dibinātāji ir Kaspars Ādams un Ingus Spricis. Šīgada beigās viņus piemeklē pirmās nopietnās problēmas. Vairāki izsoļu nama klienti izvairās no maksāšanas, izsaka pretenzijas par izsoļu organizatoru darbību.
Uzņēmuma “Genova” vadītājs Mehmets Celiks, kurš Latvijā iepirktos liellopus eksportē uz Turciju, uzskata, ka vairāksolīšanas dalībnieki pirms izsoles vienojas par cenām un nevēlamos klientus, kuriem tagad pieskaitīta arī “Genova”, izsolē neielaiž.
Intervija ar “Genovas” īpašnieku bija publicēta “Latvijas Avīzē”. Lai uzklausītu pretējās puses viedokli, devos pie Kaspara Ādama. Intervijā “Staburagam” viņš neslēpa savu aizvainojumu par šo rakstu.
Stresa dēļ zaudē
svaru
Galvenais nesaskaņu cēlonis ir Turcijas uzņēmēja nepamatotie apgalvojumi par svara zudumu oktobrī notikušās izsoles laikā nopirktajiem 200 bullīšiem. Viņi ceļā līdz Turcijai četrās dienās esot zaudējuši 6000 kg no kopējā dzīvsvara. Kaspars teic, ka lopus atved divas dienas pirms izsoles un pārdod trešajā dienā. Pēc izsoles nopirktie liellopi nonāk pircēja īpašumā. Ja pircējs ir no Turcijas, lopi jāpatur karantīnā vēl vismaz 15 dienu. Karantīnā esot, lopiņus baro tikai ar sienu un skābsienu, kas nedod svara pieaugumu, vien garantē ikdienas uzturu un labu fizisko kondīciju. Lai lopiņš pierastu pie jaunas pamatbarības — miltiem, kukurūzas, vajadzīgs krietni ilgāks laiks.
Pārdotie lopi kļūst par pircēja īpašumu, un iespējamo svara zudumu katrs ņem vērā. Iemesli zaudētajiem kilogramiem ir vairāki, bet galvenais no tiem — ierastās vides maiņa, stress pēc dzīvnieka nošķiršanas no mātes. Eksportējot uz Vāciju un Holandi, transportēšanas laikā lops zaudē līdz pieciem procentiem (ap 12 kilogramu) svara. Kaspars teic: tas ir šī biznesa faktors, kas katram jāsaprot. Līdz Vācijai ceļā jāpavada divas līdz trīs dienas, bet līdz Turcijai nepieciešamas piecas, šajā laikā vienu vai divas reizes dzīvniekus atpūtina. Līdz ar to svara zudums ir 10 līdz 15 procentu. Oficiālās vēstules no Turcijas, kuras saņēmis Kaspars, apstiprinot pat daudz mazāku zudumu, tikai septiņus procentus jeb ap 4 tonnām kopējā dzīvsvara. No kurienes Celika kungam dati par 6 tonnu zudumu, Kasparam nav skaidrs.
No attāluma viss ir citādi
Lai turpmāk izsolēs neradītu sarežģījumus, pieņemts vienkāršs lēmums — darbu ar šo strīdīgo klientu neturpināt. “Esmu pa vidu starp pircējiem un pārdevējiem,” turpina Kaspars, “un uzņemos atbildību par zemnieka izaudzēto lopiņu. Ja kāds vēlas man kaitēt, viņš izsolē nosola nesamērīgi augstu cenu un vēlāk nesamaksā. Jau bijuši trīs tādi gadījumi, tāpēc pret katru šādu pretenziju cēlāju jābūt uzmanīgam, sargājot izsoļu nama prestižu. Pretējā gadījumā man pašam jānorēķinās ar zemnieku pircēja vietā. Celika kungs ir tikai viens no desmitiem pircēju, un viņa nepiedalīšanās izsolēs zaudējumus nerada.
Arī pirms šī konflikta par svara zudumu viņš ir izvirzījis citas pretenzijas, savukārt pats izsolē piedalījies tikai vienu reizi, pārējās to darīja viņa pilnvarotas personas. Izsoļu nams kopš gada sākuma strādā ar vairākiem klientiem no Turcijas, un ne ar vienu problēmu nav bijis. Līdz šim kopumā izsolēs piedalījušies 450 saimnieku, un tikai retais sagādā galvassāpes, pārsvarā ar ļaunprātīgu nemaksāšanu par nopirktajiem dzīvniekiem.
Savējiem neuzticas
“Turcija ir tikai viena jauna tirgus dalībniece un neko jaunu tam nav devusi,” turpina izsoļu rīkotājs. “Celika kungs ir pirmais, kurš sācis šo biznesu, bet ne vienīgais. Arī pirms turkiem šī nozare funkcionēja, eksports uz Eiropu bija. Turcijas likumi atļauj iepirkt tikai tos liellopus, kuri nepārsniedz 300 kilogramu dzīvsvarā. Lopus uz robežas sver un smagākus neielaiž. Pārējos iepērk citas Eiropas valstis.
Satraukumam, ka tagad visi pircēji no Turcijas, pēc Celika kunga izteikumiem, pārtrauks piedalīties izsolēs, nav pamata. Katrs pats atbrauks uz šejieni un personīgi pārliecināsies. To, kā turki viens otram “uzticas”, raksturo piemērs no dzīves. Ir prasība Eiropā nopirktos un eksportam uz Turciju paredzētos lopus apskatīt veterinārārstam no Turcijas. Šis pakalpojums nav lēts, un prātīgāk būtu, ja uzpircēji kooperētos un viens ārsts pārbaudītu vairāk dzīvnieku dažādās saimniecībās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ārsti te ierodas un pavada aptuveni divas nedēļas, un par šo uzturēšanos jāmaksā pircējiem. Summa nav mazā — ap desmit tūkstošiem latu. Kad Mazzalvē izsolē uzpircējam no Turcijas piedāvāju izvēlēties kādu no te jau esošajiem turku veterinārārstiem, atbilde bija: “Es viņam neuzticos, man būs savs,” stāsta Kaspars Ādams.
Kļūst mantkārīgi
“Arī apgalvojums, ka mēs, izsoles rīkotāji, ar pircējiem pirms izsoles vienojamies par cenu, ir absurds, jo izsoļu mērķis ir pilnīgi pretējs. Un kāpēc šo biznesu man vispār vajadzēja sākt, ja pats to vēlāk vēlētos sagraut? Nav māksla bankrotēt, bet gan izdzīvot. Pārpircējiem gan tāds tirdzniecības veids kā izsole nepatīk, jo bija pierasts aizbraukt pie zemnieka un sarunāt pēc iespējas zemāku cenu, lai vēlāk varētu pārdot iespējami dārgāk. Tādēļ arī rīkotāji ar dažu pircēju atļauju piedalās izsolē, pašiem pircējiem klāt neesot. Tas ir viens no veidiem, kā procesu regulēt un nepieļaut nesamērīgi zemas cenas,” teic Kaspars.
Nobeigumā uzņēmīgais jaunietis piebilst: “Ja man ir konflikts ar cilvēku, kurš mani nepatiesi apvaino, kāpēc man ar tādu vajadzētu sadarboties? Un nav nozīmes, vai viņš ir turks, arābs vai latvietis. Nav pamata žēloties, ka tagad zemnieki nesaņems tik, cik vajadzētu. Kad vēl Latvijā cena par dzīvsvara kilogramu bijusi virs diviem latiem? Tā jau ir mantkārība. Ir labi, bet gribas vēl vairāk.”
