Ar atmiņu stāstiem, labāko zemessargu un karavīru godināšanu, muzikāliem priekšnesumiem, svētku torti un balli 25 gadu jubileju nosvinējis Zemessardzes 55. kājnieku bataljons.
Pirmie zvērestu nodod irsieši
1991. gada 23. augustā kā viens no pirmajiem atjaunotās Latvijas Republikas likumiem tika pieņemts likums “Par Latvijas Republikas Zemessardzi”. Tūlīt arī sekoja aicinājums pilsoņiem stāties Zemessardzē. Gunārs Tavars no Kokneses toreiz “Staburagā” rakstīja: “Kas tad ir Zemessardze? Sabiedrības pašaizsardzības brīvprātīgs militarizēts formējums, kurā uzņem pilsoņus no 18 gadu vecuma. Tās uzdevums ir valsts, iedzīvotāju un viņu īpašumu aizsardzība, svarīgu objektu aizsardzība. Ekstremālos apstākļos zemessargi piedalīsies dabas stihiju, katastrofu seku likvidēšanā, palīdzēs robežapsardzei un muitas dienestiem.” Zemessargiem bija dotas tiesības novērst nekārtības, aizturēt likumpārkāpējus, uzbrukuma gadījumā pat atļauts lietot ieroci. Sākumā tā darbojās pašvaldības pārziņā. Pāris nedēļu pēc šī paziņojuma publicēšanas Koknesē jau bija reģistrējušies ap 60 zemessargu. Pļaviņās pirmajā reizē pieteicās ap 30 vīru. No Kurmenes ziņoja, ka noorganizēta vienība ar 17 vīriem un vienu dāmu. Vienība nodrošināta ar telpām, taču esot problēmas ar sakariem — trūkstot telefonu, rāciju, kā arī transporta. 1991. gada 15. novembrī pirmie svinīgo zvērestu toreizējā Aizkraukles rajonā nodeva 25 zemessargi no Iršiem. To pieņēma jaunizveidotā Zemessardzes 55. kājnieku bataljona pirmais komandieris Edgars Rambahs. Nākamie gatavību aizstāvēt Latvijas valsti un tautu zvērēja 25 vīri no Aizkraukles pagasta, tad 30 jaunie Kurmenes zemessargi un vēlāk arī pārējie.
Sākumā trūka skaidrības
Staburadzietim Uldim Albiņam, kurš bija pirmais vēlētais rotas komandieris un vēlāk kļuva arī par 55. kājnieku bataljona komandieri, iestāšanās Zemessardzē bija viņa militārās karjeras sākums. Uldis uz Staburagu pārcēlās 1990. gadā un pagasta ļaudis vēl labi nepazina. Vairāk ar viņiem iepazinies un satuvinājies, dodoties uz barikādēm Rīgā 1991. gada janvārī. Pēc tam stāšanās zemessargos likusies pašsaprotama. “Uzzināju, ka veidojās tāda zemessardze, un meklēju, kā tajā var iestāties. Zvanīju uz bataljona štābu Aizkrauklē. Iestājos 1992. gada sākumā, zvērestu nodevu februārī. Jā, tas ir manas militārās karjeras sākums, lai gan īstas skaidrības par to, kā šis formējums veidosies, kāds tas būs, kādi būs mūsu uzdevumi, nebija. Nesapratām, kas tā būs par struktūru — vai tā būs aizsargu sistēma vai kā citādi. Visiem bija skaidrs viens — jāaizstāv dzimtene, bet tikai kādā veidā? Kārtīga Latvijas armija jau arī vēl nebija izveidojusies,” notikumus pirms 25 gadiem atceras vīrs, kurš pēc atvaļināšanās no dienesta strādā Jaunjelgavas novada domē.
Dumpīgais piecdesmit piektais
“55. bataljons vienmēr izcēlies ar savu dumpīgumu. Mēs sākām daudzas inovatīvas lietas, deviņdesmitajos gados sākām piedāvāt apsardzes pakalpojumus. Bijām vienīgais bataljons, kur bija apsardzes pults. Bija vairāk nekā simts apsardzes objektu. Taču vēlāk tika noteikts, ka Zemessardze ar to nenodarbojas. Lai gan militāro objektu apsardze tiek nodrošināta arī šodien” stāsta U. Albiņš.
Arī Valdis Upenieks, kurš ir viens no nedaudzajiem, kas Zemessardzē ir visus 25 gadus, uzskata, ka tieši stingrā bataljona vadības nostāja, drosme eksperimentēt un realizēt inovatīvas idejas ļāvusi bataljonam nemainīgi pastāvēt visus šos gadus. Lai gan tas salīdzinoši mazs — ap 400 zemessargu, ar nelielu atbildības teritoriju bijušā Aizkraukles rajona robežās. Vairāki bataljoni piedzīvoja apvienošanu un sadalīšanu. “Esam piedzīvojuši sāpīgas reformas, kad bataljona štābā karavīru skaits bija jāsamazina uz pusi. Tika nolemts, ka nevaram sniegt apsardzes pakalpojumus. Tomēr spējām šajā pārmaiņu laikā pārliecināt toreizējo aizsardzības ministri Lindu Mūrnieci, ka esam stratēģiski svarīgā vietā — līdzās ir dzelzceļš, hidroelektrostacija, militārais lidlauks Lielvārdē, lai mēs turpinātu pilnvērtīgi darboties Aizkrauklē,” stāsta Valdis Upenieks.
Nebaidās sākt ko jaunu
Arī Zemessardzes 3. brigādes, kuras sastāvā ir 55. bataljons, komandieris Ervīns Kopeika, sveicot zemessargus un karavīrus, uzsvēra, ka bataljons ir ar savu specifisku vēsturi: “Ja citi apvienojās, sadalījās un pārdalījās, tad 55. kājnieku bataljons visus šos gadus spējis saglabāt nemainīgu savu pastāvēšanu un tradīcijas. Tas izcēlies ar sīkstumu, stingru nostāju un arī jaunām iniciatīvām, kas mani kā brigādes komandieri tikai priecē. 55. kājnieku bataljons pagājušajā gadā bija pirmais, kurš zemessargiem rīkoja mēnesi ilgu pamatapmācības nometni pēc jaunas programmas. Komandieris, stājoties šajā amatā, saprata, ka tā dzīvot kā līdz šim īsti vairs nevar, jāsāk eksperimentēt. Viņš bija viens no pirmajiem, kas sāka šo jauno projektu, un mēs brigādē to šogad turpinājām. Tas nozīmē, ka šai lietai ir izaugsme.”
Kā vienam no labākajiem 55. bataljonam tika uzticēts rīkot arī starptautiskās sacensības “Zemessardzes patruļa”, kas šogad augustā notika Pļaviņu apkaimē. To sagatavošanā tika iesaistīts liels skaits zemessargu un karavīru, kuriem šajā vakarā arī tika teikts paldies. Šī pasākuma sagatavošanai tika veltīts aptuveni gads, un rezultātā arī saņemti atzinīgi vārdi gan no Latvijas zemessargiem, gan no ārzemju vienību dalībniekiem, kas liecina, ka šis notikums tika aizvadīts augstā līmenī. Kā būtisks ieguldījums sabiedrības izglītošanā un informēšanā tika minēts arī Aizkraukles novada domes un 55. bataljona pagājušajā gadā Aizkrauklē organizētais seminārs “Notikumi Ukrainā, un kā tas ietekmē mūs”.
Gaida jaunu bāzi
25 gadu laikā Zemessardze un arī tās struktūrvienības ir augušas, attīstījušās, piedzīvojušas reformas un pārmaiņas. Kopumā šobrīd tas ir lielākais militārais formējums Latvijā, un tās galvenais mērķis — aizstāvēt Latvijas valsti un tautu — palicis nemainīgs visus šos gadus. Taču mainījusies tās darbības forma. 20 gadu pēc Zemessardzes dibināšanas, 2010. gada 1. septembrī, tika pieņemts jauns likums par Zemessardzi, kas nosaka, ka tā ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa, kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā un kura piedalās valsts aizsardzības uzdevumu plānošanā un izpildē atbilstoši likumā noteiktajiem uzdevumiem.
Pašreizējais 55. kājnieku bataljona komandieris, kurš jubilejas reizē ieradies atvaļinājumā no misijas Afganistānā, Ingus Manfelds uzsver: “Pats galvenais uzdevums, kas Zemessardzei vijies cauri visiem gadiem, ir iesaistīt valsts pilsoņus valsts aizsardzībā. Zemessardzei šobrīd ir izvirzīti skaidri uzdevumi valsts aizsardzības operatīvajā plānā. Taču tās uzdevumi saistīti arī ar katastrofu un dabas stihiju seku likvidēšanu, arī preventīviem pasākumiem, iesaistīšanos pazudušu cilvēku meklēšanā. Tāpat mūsu uzdevums ir audzināt jauno maiņu — jaunsargus. Arī tur zemessargi aktīvi iesaistās, māca un palīdz apgūt militārās iemaņas.” Zemessargu spēks ir mīlestībā un rūpēs par savu ģimeni un dzimteni, tāpēc, runājot par zemessargu ikdienu, I. Manfelds uzsver, ka viņu galvenais uzdevums ir salāgot darbu un rūpes par ģimeni ar zemessargu pienākumu pildīšanu, jo to viņi dara savā brīvajā laikā. “Ne jau tā skriešana pa mežu ir tas smagākais, kas arī, protams, nav viegli. Ikdienā zemessargiem jāsalāgo sava civilā dzīve ar dienestu zemessardzē, jo visas aktivitātes galvenokārt notiek brīvdienās. Patiesībā tas varētu būt arī viens no grūtākajiem uzdevumiem.”
Runājot par nākotnes plāniem, I. Manfelds atklāj, ka bataljons pēc pāris gadiem cer pārcelties uz jaunu bāzi. Aizsardzības ministrija Aizkrauklē iegādājusies objektu, kurā plānots būvēt jaunu bataljona bāzi. Nākamgad plānots izstrādāt tās projektu un ķerties pie būvniecības.
Apsveicam!
Ar piemiņas zīmi “Zemessardzei
25 gadi” apbalvoja:
◆ seržantu Juri Vanagu,
◆ vecāko zemessargu Gunti Jankovski,
◆ štāba virsseržantu Aivaru Gutānu,
◆ virsseržantu Jāni Uģi Resni,
◆ seržantu Andri Zepu,
◆ štāba virsseržantu Jāni Greļu,
◆ vecāko zemessargu Ivaru Drezovu,
◆ vecāko zemessargu Aini Ambarovu,
◆ kaprāli Ģirtu Ķimeli,
◆ štāba virsseržantu Rihardu Piļku,
◆ vecāko zemessargu Viktoru Kozlovski,
◆ virsleitnantu Valdi Upenieku,
◆ virsseržantu Jāni Katkovski,
◆ seržantu Oļģertu Milovidovu,
◆ vecāko zemessargu Vilni Mironovu,
◆ vecāko zemessargu Tālivaldi Dubovu,
◆ vecāko zemessargu Pēteri Bērziņu,
◆ vecāko zemessargu Uldi Daubi.
Ingus Manfelds, Zemessardzes 55. kājnieku bataljona komandieris
— Kad dibināja Zemessardzi, biju mazs zēns, kurš izbrīna pilnām acīm raudzījās, kā lielāki puiši, vīri sēžas autobusos un mašīnās un brauc uz barikādēm. Un, kad pirms diviem gadiem kādās mācībās aicināju pacelt rokas tos zemessargus, kuri bijuši uz barikādēm, daži atsaucās. Tātad mūsu rindās ir cilvēki, kuri aizstāvēja savu valsti toreiz Rīgā un visus 25 gadus arī darbojušies Zemessardzē mūsu bataljonā. Viens no mūsu lielākajiem sasniegumiem un trumpjiem ir mūsu karavīru un zemessargu attieksme pret dienestu un pienākuma apziņa, kas ir galvenais, kāpēc bataljons noturējies, vienmēr rādījis augstus rezultātus mācībās un arī sportā. Mūsu spēks ir arī mūsu ģimenēs, kas atbalsta darbošanos Zemessardzē.
Ervīns Kopeika, Zemessardzes 3. brigādes komandieris
— Svētki ir jāsvin, jāgodina labākie un jāizvirza arī jauni mērķi. Domāju, šajos gados Zemessardze piedzīvojusi ievērojamu kāpumu, esam attīstījušies un auguši, un lielu ieguldījumu tajā devis arī 55. kājnieku bataljons. Paldies jums par devumu! Protams, varu veltīt gan tagadējam, gan iepriekšējiem bataljona komandieriem daudz labu vārdu, taču komandieri bez zemessargiem un karavīriem būtu tikai pusceļā. Pateicos jums visiem par to, ko jūs darāt sava bataljona un visas valsts labā! Un kas gan mēs būtu bez ģimeņu atbalsta? Šodien mums ir lieliska iespēja pateikt paldies arī mūsu mīļajiem, jo darbs, ko mēs esam izvēlējušies, nav viegls.
