23. jūlijā Staburaga pagastā svinēja pagasta dienu “Staburags — cerību simbols”. Todien Daugavā, vietā, kur dzelmē nogrimis Staburags, atklāja piemiņas zīmi — sarkanu boju ar uzrakstu “Staburags”.
Izstāde saieta namā
Šajā dienā Staburaga saieta namā atvēra fotogrāfa, kādreizējā Vīgantes pamatskolas skolotāja Aivara Bites fotogrāfiju un savākto dokumentu izstādi “Ar Staburagu sirdī”. Pats autors izstādes atklāšanā nepiedalījās, jo todien bija citā svarīgā pasākumā Gaujienā. Staburaga kultūras dzīves organizatore Ināra Galvanauska stāsta, ka Aivars Bite izstādei vēlējies likt citu nosaukumu, taču viņa uzskatīja, ka jābūt šādam, jo viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kuram Staburaga vārds ir sirdī.
Izstādē ir gan fotogrāfijas ar paša autora rokrakstā pierakstītiem paskaidrojumiem, gan dažādi dokumenti un liecības par laiku, kad šis unikālais dabas veidojums vēl iepriecināja cilvēkus.
Ierosina ekskursanti
Pirms 50 gadiem, būvējot Pļaviņu HES, Staburaga klints nogrima dzelmē. 1965. gadā aizsprostoja Daugavu un sāka celt ūdens līmeni. Tad ūdens sniedzās Staburagam līdz pusei, un tā palika vēl kādu laiku. 1966. gada decembrī Staburags jau viss bija zem ūdens. Zemūdens arheologa Voldemāra Raina vadībā ūdenslīdēji 1998. gadā ienira 27 metru dziļumā līdz Staburaga pakājei, un, kaut gan bija slikta redzamība, daļu no Staburaga klints viņiem izdevās nofilmēt. Staburagu klāja dūņas un gliemežvāki, tas izskatījās tumšs un drūms…
Tieši vietā, kur Staburags dus dzelmē, nu novietota savdabīga piemiņas zīme — sarkana boja ar uzrakstu “Staburags”. Ināra Galvanauska atklāj, ka ideju šādas piemiņas zīmes izveidei pateikuši priekšā cilvēki, kurus viņa bieži ved ekskursijā pa Vīgantes parku. Visi allaž gribot redzēt to vietu, kur dzelmē dus Staburags. Tad jāstāstot: tas ir tik un tik metru no krasta. Reiz kāds vīrietis jautājis: “Kāpēc jūs tur nevarētu uzlikt boju?”
“Šo ideju auklēju jau kādus divus gadus, un nu tas mums izdevies,” saka Ināra. Liels nopelns ieceres īstenošanā ir Jaunjelgavas novada domes izpilddirektoram staburadzietim Uldim Albiņam. Dienu pirms bojas svinīgās atklāšanas tā iegremdēta Daugavā, un īstās vietas meklējumi ilguši vairāk nekā stundu. Uldis kopā ar dēlu Uģi precīzu vietu noteikuši ar eholotes (dziļuma mērītāja) palīdzību, un šajā pasākumā klāt bijuši arī vairāki staburadzieši.
Pasaules skaistumam līdzās
Liels interesentu pulks ne tikai no Staburaga, bet arī no citām vietām 23. jūlijā bija ieradies uz svinīgo piemiņas zīmes atklāšanu. Laivā šo svarīgo uzdevumu veikt devās rakstniece Māra Svīre, šīs piemiņas zīme ir tieši līdzās viņas mājām, Staburaga pagasta pārvaldes vadītāja Aina Ķīse un divi Staburaga bērni — šoreiz ne Jancis un Mārčs, bet puikas, kuri te dzimuši, ir īsti staburadzieši — brāļi Emīls un Reinis Dālderi. Viņi palaida upē arī Staburaga bērnu simbolisko sapņu kuģīti, simbolizējot dažādu paaudžu saikni.
“Staburags mums ir bijis un būs svarīgs, un mēs gribam, lai to zina arī nākamās paaudzes,” saka Ināra Galvanauska. “Man gribētos aicināt nevis skumt par pagājušo, bet ar cerīgu skatu raudzīties nākotnē. Arī Staburags mums māca cerēt, ticēt, nepadoties. Sirmais milzis, lai arī applūdināts, dzelmē dzīvo un varbūt gaida mirkli, kad pār viņu atkal nolīs saules stari.”
“Staburags un Daugava ir nešķirami, un arī tiem, kuri dzīvojam upes krastā, abi šie jēdzieni ir nešķirami. Un Staburags esam arī mēs paši,” saka rakstniece Māra Svīre. Viņa priekšstatam atklāj salīdzinājumu: viņas māja “Staburagi” ir apmēram 6 metrus augsta, Staburaga klints bija trīsreiz lielāka — 18,5 metri. “Un cilvēks jutās tik niecīgs, kad nostājās pie Staburaga. Taču dažkārt ir tik labi justies nevis kā pasaules valdniekam, bet sīkam un mazam pasaules skaistuma priekšā,” uzskata rakstniece.
Aina Ķīse atklāja: netālu pakrastē aug jauns Staburags. To ekskursijās parasti rāda arī kuģīša kapteinis Uldis Albiņš. Kas zina, varbūt pēc tūkstoš gadiem te būs vēl viens — jaunais Staburags. Viņa aicināja šīs vietas vārdu nest pasaulē un bilda: “Daudzi cilvēki novērtē Vīgantes skaistumu un saka, ka esam kā paradīzē. Novēlu visiem te tā arī justies!”
Ziedi Staburagam
Mirklis, kad atklāja boju, daudziem, kuri atminas Staburaga klinti, bija aizkustinošs. Pensionētā skolotāja Spīdola Lejniece tobrīd pat neesot spējusi valdīt aizkustinājuma asaras. Viņa dēlam Andrim un vedeklai Ritai lūgusi Daugavā iemest ziedus Staburagam, un jaunie cilvēki to arī izdarīja.
Savukārt skrīverietis Jānis Upītis, kurš dzimis un bērnību pavadījis līdzās Staburagam — netālajās mājās “Laimdotas” — teic, ka viņam šajā vietā ir sāpīgi būt, jo acu priekšā allaž nostājas Staburaga skaistums. Tāds, kāds tas bijis toreiz. Viņš arī piebilst, ka ļoti novērtē Staburaga ļaužu paveikto, aizvien saglabājot šīs vietas īpašo burvību.
Staburaga pagasta diena bija īpaši svētki. Tādi šajā vietā, šķiet, tie ir vienmēr. To vairoja arī “Aizezeres muzikantu” koncerts “Daugavas stāsti” Vīgantes estrādē, bet jau pustumsā sanākušos iepriecināja iespaidīgs uguns šovs. Lieli un mazi izvingrināja soli vasaras nakts zaļumballē, un svētku sajūtu šai dienai piešķīra arī ar krāšņām dienlilijām izgreznotā estrāde. Tādām pašām, kādas patlaban jo krāšņi zied Dieva auss pakājē. ◆
