Lai skolā neienāktu svešinieki, īpaši narkotiku tirgoņi, tā jāapsargā, bet kam īsti jāuzņemas atbildība par skolēnu drošību?
Lai skolā neienāktu svešinieki, īpaši narkotiku tirgoņi, tā jāapsargā, bet kam īsti jāuzņemas atbildība par skolēnu drošību? Vai pie skolas durvīm jādežurē apkopējai, kuras vienīgais ierocis ir slota? Par to ir neizpratnē Pļaviņu ģimnāzijas tehniskās darbinieces. Citu skolu pieredzi un to, cik pamatots šāds pienākums, centās noskaidrot “Staburags”.
Pļaviņu ģimnāzijā no 1. marta ieviesta jauna kārtība: katru dienu pie ieejas dežurēs viena apkopēja, kurai jāreģistrē visi apmeklētāji. Tehniskās darbinieces šādai kārtībai nepiekrīt: “Rīgā skolas sargā profesionāli apsardzes darbinieki, bet te tas jādara apkopējai. Kādu gan drošību var garantēt sieviete bez jebkādiem aizsardzības līdzekļiem?”.
Svešiniekus reģistrēs
Pļaviņu ģimnāzijas direktore Inese Saulīte uzskata, ka skolas sargāšanas pienākums ir nedaudz pārspīlēts: apkopējām tikai jāreģistrē svešinieki, nevis jāsargā skolas durvis. “Ik dienas skolā visu uzrauga arī garderobes dežurants, skolotāji. No pulksten 13 līdz 17 to jādara apkopējām. Dežurantam blakus ir arī trauksmes poga, kas dos signālu tehniskajā centrā, kur vienmēr ir kāds darbinieks,” stāsta direktore.
Par skolēnu drošību sākuši
spriest pēc skolotāju un bērnu vecāku lūguma. Pieaugušie satraukušies par narkotiku tirgotājiem, kuri skolas telpās var netraucēti iekļūt, tāpēc pastiprināti kontrolēs ienācējus.
Finansiālas problēmas liedz to risināt citādi, vien saviem spēkiem. “Par bērnu drošību jādomā visiem kopā, arī tehniskajiem darbiniekiem,” domā Inese Saulīte. “Nākamajā gadā plānots ieviest identifikācijas kartes. Lūgsim palīdzību pašvaldībai vai vecākiem, lai varētu algot apsardzi, bet šogad jāizlīdzas šādi.”
Ja nepatīk — atlaidīs
Pļaviņu ģimnāzijas saimnieks Modris Vītols apgalvo, ka apkopējām nevajadzēs pildīt sarga funkcijas: “Palūdzām padežurēt, bet militāro grupējumu te neveidosim. Viss ir likuma un cilvēcības robežās.”
Pļaviņu ģimnāzijā strādā 12 apkopēju, katrai jādežurē divas trīs reizes mēnesī. Darbinieces apgalvo, ka šāds pienākums viņu darba līgumā nav minēts: “Vadība saka, ka dienā nenostrādājam astoņas stundas. Dažkārt pēc diskotēkām toties telpas jāuzkopj arī sestdienās.” Kad apkopējas iebildušas pret jauno kārtību, atteikts: “Ja nepatīk, atlaidīsim no darba.”
Juridiski prasība gan ir pamatota: darba likumdošanā noteikts, ka iestādes vadītājs var pieprasīt veikt papildus pienākumus. Cilvēcīgi? Par to uzskati katram savi, vien skaidrs, ka vadības un tehnisko darbinieku starpā sapratnes nav — katrs domā par savu izdevīgumu.
Sargiem jāmaksā
Mazo pilsētu un lauku skolas apsardzei nevar atļauties papildus līdzekļus, kuru jau tāpat ir maz. Skolas nevar algot sertificētus apsardzes darbiniekus, un arī vecāki nav tik bagāti, lai ziedotu šim mērķim. Tehniskie darbinieki sarga postenī ir pagaidu variants, un tas skaidrs ikvienam, arī tiem, kuri apgalvo, ka vēl jau nekas nav noticis.
Interesējoties par apsardzi citās skolās, atbilde bija līdzīga: jau vairākus gadus dienā skolā dežurē viena apkopēja, ar to arī pagaidām pietiek. Izrādās, dežurante ne vien reģistrē apmeklētājus, bet arī stundu laikā mazgā gaiteni, iezvana mācību stundas. “Kur gan problēma? Viņas to darījušas vienmēr, un nekādu pretenziju nav,” bija neizpratnē kādas skolas direktors.
Grafiks putekļu slaucīšanai
“Ja nepatīk — meklē citu darbu! Uz apkopējas vietu cilvēki rindā stāv,” komentēja kādas lauku skolas vadība. Apkopēja gan saņem tikai sešdesmit latu algu, bet to nopelnīt var, dienā strādājot trīs četras stundas. Ar hronometru neviens blakus nestāv, galvenais, lai darbs būtu izdarīts. Lai tas būtu labi paveikts, daudzviet raugās skolas saimnieks, un neviens par to neapvainojas.
Vītola kungs uzskata, ka ikviens labi zina tiesības, bet aizmirst pienākumus. Skolu pieņemšanas komisija esot aizrādījusi, ka skolā ir nesakopta vide, taču jāsarkst par apkopēju neizdarīto skolas vadībai. Tāpēc šogad lielāku uzmanību pievērsīs tam, kā apkopējas veic savu darbu, un tā nebūs atriebība par protestēšanu. Loģisks ir arī viņa ieteikums apkopējām palīdzību meklēt arodbiedrībā, kas izvērtēs, vai rīkojumam ir juridisks spēks.
Ieejot Valles vidusskolā, pretī nāca smaidīga dežurante un jautāja: “Ko vēlaties satikt, vai varu palīdzēt?”. Viņa gan vairāk izskatījās pēc sekretāres un nebūt nebija apvainota, ka jāsargā skolas durvis. Uz dežurantes galda pamanīju arī apkopēju darba grafiku, kurā bija norādīts — kad jālaista puķes, jāslauka putekļi, jādežurē utt. Varbūt tā vajadzētu darīt arī pļaviņiešiem?
