Kad zīmīgo brūno portfeli ar nākamā gada budžeta projektu finanšu ministrs Andris Vilks iesniedza Saeimā, valdībai nenāca ne prātā, ka tā ātrai apstiprināšanai parlamentā varētu būt kāds šķērslis. Tomēr tāds radies — Nacionālā apvienība (NA) izvirzījusi ultimātu: vai nu vēl 31 miljonu latu demogrāfijai, vai arī “nacionāļi” par budžetu nebalsos, apdraudot valdības stabilitāti.
Par tādu agresīvu retoriku premjers Valdis Dombrovskis ir neizpratnē, jo koalīcijā vienošanās par nākamā gada budžetu panākta jau iepriekš, un par to valdībā nobalsoja arī NA ministri. Savas prasības NA vajadzēja izvirzīt agrāk. Tomēr izveidota darba grupa, kas meklē risinājumu, lai Saeima budžeta projektu atbalstītu gan pirmajā, gan otrajā lasījumā, taču nepalielinot budžeta deficītu. Citādi — “tikko parādās pirmā iespēja un uz pirkstiem vairs neskatās Starptautiskais valūtas fonds, tā atkal sākas fiskālā gāzēšana līdz grīdai,” uzskata Valdis Dombrovskis.
Pārskatot turpmākajos gados paredzētās summas, nevar noliegt — demogrāfijas jautājums valdībai ir viena no prioritātēm. Nākamgad šai jomai plānoti vairāk kā 37 miljoni latu, 2014. gadā — 54 miljoni, vēl pēc gada — 67 miljoni, tātad trijos gados 159 miljoni latu. Pakāpeniski un ar pieaugumu. Skaitļi it kā izsaka daudz, tomēr reālā situācija salīdzinājumā kaut vai ar kaimiņiem nemaz tik spīdoša nav. “Swedbank” Privātpersonu finanšu institūts nule veicis pētījumu par valsts atbalstu vecākiem ar bērniem Baltijas valstīs. Rezultāti liecina, ka Latvija visos rādītājos ir pēdējā vietā. Piemēram, ja mātes vai tēva alga ir 350 latu “uz rokas”, Latvijā ģimene par bērnu līdz divu gadu vecumam saņem par 45% jeb 2400 latiem gadā mazāk nekā Igaunijā. Daļēji tas ir tādēļ, ka Igaunijā pabalstu maksā līdz bērna pusotra gada vecumam, bet pie mums — tikai līdz gadam. Arī Lietuvā pabalsts ir lielāks nekā Latvijā, jo vecāki var izvēlēties — saņemt lielāku pabalstu vienu gadu vai mazāku, toties divus gadus. Pie tam tēvs vai māte, kurš šajā laikā audzina bērnu, otrajā gadā paralēli drīkst strādāt, pabalstu nezaudējot. Arī Latvijā daudzi vecāki vēlētos šādu kārtību, jo bērnudārzos mazuļus pieņem ne agrāk kā pusotra gada vecumā, bet algot aukli ir dārgi. Ar skaudību uz kaimiņiem varam raudzīties arī tāpēc, ka pat minimālais pabalsts vecākiem Lietuvā ir divas reizes, bet Igaunijā — četras reizes lielāks nekā Latvijā, sasniedzot 200 latu.
Nākamgad šīs atšķirības par trešdaļu samazināsies, jo paaugstinās vecāku pabalstu “griestus”, taču tas izpaudīsies tikai vidēju un augstu ienākumu ģimenēs, vecākiem ar zemiem ienākumiem atšķirība pabalstos paliks tāda pati. Tā ka “nacionāļu” prasība vēl palielināt finansējumu dzimstības veicināšanai ir pamatota.
