Šodienas Latvijas pamats neapšaubāmi ir arī Latvijas Tautas fronte, kas šajās dienās dibināta pirms 30 gadiem. Šajā procesā nebiju iesaistīts no pašiem pirmsākumiem, bet sekoju līdzi notikumiem televīzijā un radio. Interesanti, cik ļoti mūsu ikdiena savulaik bija atkarīga no šiem plašsaziņas līdzekļiem, kuros visoperatīvāk varēja gūt informāciju. Bieži apmeklēju Skrīveru bibliotēku, un tās toreizējā vadītāja Janīna Brila sāka organizēt Tautas frontes vietējo nodaļu, iesaistot arī mani. Tad kļuvu arī par tās vadītāju. Bijām salīdzinoši maza grupa un daudz sadarbojāmies ar rajona nodaļu apvienību, jo tolaik bija ļoti izteikta piederības izjūta rajoniem. Tāpēc lielākas lietas darījām kopā, arī piedaloties Baltijas ceļā, janvāra barikādēs.
Tolaik nevienu īpaši aicināt nevajadzēja, cilvēki nāca un pievienojās paši. Aktīvākie bija gados vecākie, jo viņiem bija lielāka izpratne un savi uzskati par to, kas ir valsts neatkarība. Jaunākie vairāk gāja ar pārliecību, kas tolaik figurēja kā galvenā — veidot demokrātisku un tiesisku valsti, un pakāpeniski nāca klāt arī nacionālie jautājumi. Tolaik viss šķita daudz vienkāršāk, jo nosacīti bija “mēs” un “viņi”, tāpēc izšķiršanās par lēmumu bija daudz vieglāka, jo vajadzēja pārkāpt pāri tikai savai iekšējai barjerai. Tolaik būtiskākais Tautas frontes uzdevums bija sagatavoties gaidāmajām Augstākās padomes vēlēšanām, lai tajā būtu pārstāvēti Latvijai uzticami pārstāvji. Pēc vēlēšanām organizācijas darbība arī pakāpeniski aizgāja otrajā plānā, kas bija likumsakarīgi, un noslēdzošais tās darbībā faktiski bija 1991. gada augusta pučs, kad viss bija jau izšķīries.
Vietējā kontekstā savukārt svarīgi bija aizvadīt pašvaldību vēlēšanas. Tas laiks jau iezīmējās ar to, ka uzskati dalījās un bija vērojama vecās un jaunās domāšanas pretnostatīšana. Tomēr, neraugoties uz to visu, pašvaldības paveica būtiskāko, lai nostiprinātu tiesisko bāzi, un ļoti svarīgs šajā procesā bija arī Tautas frontes atbalsts, ko centāmies nodrošināt.
Man personīgi šis laiks bija nozīmīgs ar to, ka satiku un iepazinu daudz labu cilvēku, ieguvu pirmo pieredzi pašvaldības darbā. Tolaik pašvaldības bija kā labs virzītājspēks, kamēr “augšā” viss notika daudz sakāpinātāk. Tolaik, 90. gados, tika izauklēts pašvaldību likums, kas ielika pamatu tam, kā mēs strādājam šodien.
Tagad atkal aizvadītas jaunas vēlēšanas, un izvēle par to, kas ir labākais Latvijai, daudziem šķita vēl grūtāka, jo partiju bija daudz. Eiropā politiskais process bijis ilglaicīgāks, un tur cilvēkus, ja viņi vēlas iet politikā, pakāpeniski izaudzina par konkrētā politiskā spēka politiķiem. Viņiem vispirms jāpierāda sevi partijai, nevis vēlētājiem. Tur nevar kā Latvijā, kur noteicošais ir izrādīšanās vēlētāju priekšā. Pie mums pieci cilvēki, kuri jau atstumti no citām partijām, izveido nākamo, un viss turpinās. Tas diemžēl ir tas skumjākais, ka Latvijā politiskie spēki nāk un iet. Mums joprojām ir maz partiju, kurās jūtama pēctecība un stabilitāte. Šobrīd vairāk prognozējama ir “Saskaņa”, kas guva visvairāk balsu vēlēšanās, kā arī Zaļo un Zemnieku savienība, jo lielos virzienos zināms, kā šie politiskie spēki rīkosies. Pārējie grūtāk paredzami savā rīcībā, un īpaši tad, kad sāksies varas dalīšana. Ņemot vērā vispārīgo noskaņu valstī, vēlēšanu rezultāti īpaši gan nepārsteidz.
Ļoti daudziem cilvēkiem ir tā, ka viņi būtu gatavi balsot par konkrētiem kandidātiem, bet ne partiju kopumā, veidojot savus sarakstus. Tas, ka mēs kādu kandidātu nepazīstam, varbūt nav tas sliktākais, un traucējošāk ir tas, ka par dažiem zinām pārāk daudz, kas nerada vēlmi balsot par konkrētu partiju, lai gan tās programmā ir arī kas ļoti pozitīvs. Lielākās bažas tagad ir par to, vai aiz partiju programmām stāv cilvēki, kuri arī spēs strādāt, nevis tikai “atsēdēt”. To tad drīz vien redzēsim, kad jaunā Saeima sāks darbu. Jau pagājuši 30 gadi kopš Atmodas un tā kā vajadzētu beigt spēlēties, noliekot malā savas personīgās ambīcijas. Savulaik pietika ar to, ka pateicām skaistus un iedvesmojošus vārdus, bet tagad vajag darbus.
Pirms vēlēšanām iznāca sarunas ar cilvēkiem, par ko tad balsot, un kādā brīdī sapratu, ka es savu balsi būtu nedomājot atdevis par to partiju, kura būtu gatava mainīt esošo vēlēšanu sistēmu, ļaujot vairāk uzticēties vēlētajiem. Šobrīd tādas nav. Mums diemžēl vairāk bija un ir priekšstats, par ko mēs negribētu balsot, bet mazāks par to, ko gribētu atbalstīt. Tā ka tas ir process, par ko jādomā turpmāk, jo tas, kas notiek Saeimā, atbalsojas arī katrā novadā.
