Laiks iet pulksteņiem un kalendāriem cauri, ierakstīts mākoņos un saulesstarā — tā gribas teikt pensionētās Neretas vidusskolas skolotājas Mildas Bukas apaļajā jubilejā.
Laiks iet pulksteņiem un kalendāriem cauri, ierakstīts mākoņos un saulesstarā — tā gribas teikt pensionētās Neretas vidusskolas skolotājas Mildas Bukas apaļajā jubilejā.
Milda Buka dzimusi Neretas pagastā, 1937. gadā beigusi Neretas sešklasīgo pamatskolu, izmācījusies par skolotāju un atgriezusies dzimtajā pusē.
Neretas vidusskolā viņa strādāja par latviešu valodas un literatūras un darbmācības skolotāju, vēlāk bija internāta audzinātāja.
Ieskicēšu tikai vienu epizodi, kā rezultātā Neretas pagastā jau 35 gadus ir Jāņa Jaunsudrabiņa muzejs “Riekstiņi”. Pirms teju 40 gadiem jaunā, enerģiskā latviešu valodas skolotāja, toreiz Milda Rudzīte, mūs, tolaik vidusskolēnus, veda uz Šausmāniem, Āriņām, Ķīķeriem, Riekstiņiem, Ķišku kapiem, Ķebeļu sūnākli, Baubulinēm… un vēl, un vēl pa J. Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā” un “Zaļajā grāmatā” pieminētajām vietām. Lielākoties gājām kājām, reizēm pa ceļu, dažreiz pa lauku un krūmiem. Priecīgi tajās reizēs, kad kolhoza priekšsēdētājs piešķīra mašīnu (tā saukto “bobiku”).
Lielākajai daļai bērnu ātri apnika. Beigās ar skolotāju Mildu Rudzīti (tagad Buku) palikām tikai daži. 1959./60. mācību gadā visu redzēto fotografējām. Tapa divi albumi, ko J. Jaunsudrabiņam sūtīja uz Vāciju. Tie joprojām glabājas Minsteres muzejā.
Pēc J. Jaunsudrabiņa aiziešanas mūžībā (1962. g.) skolotāja Milda Buka, strādājot par dabas un pieminekļu aizsardzības sabiedrisko inspektori, sāka risināt jautājumu, lai kolhoznieku sētu “Riekstiņi” iekļautu kultūras pieminekļu sarakstā.
To izdevās īstenot 1966. gadā, bet jau 1967. gadā “Riekstiņos” izveidoja sabiedrisku J. Jaunsudrabiņa piemiņas muzeju.
Lai šādu muzeju ierīkotu, ēkas bija jāremontē, sadzīves priekšmeti jāizkārto ekspozīcijās. Šos darbus vadīja un daļu arī veica skolotāja pati. Daudz palīdzēja toreizējie Neretas vidusskolas audzēkņi.
Vēlāk viņa vadīja ekskursijas pa J. Jaunsudrabiņa takām Neretas apkārtnē, muzejā. Aizrautīgi un interesanti, ar savdabīgu neretiešu humora dzirksti, reizēm tīri neretisku izloksni un vietvārdu iestarpinājumu viņa stāstīja par J. Jaunsudrabiņu un “Mūsmājām”.
Kā jau sēliete, skolotāja Milda Buka vienmēr bija tieša, reizēm šerpa (kas daudzreiz nepatika) un ar labu humora izjūtu, kas viņai palīdzēja nezaudēt dūšu un izturēt dažādās grūtās dzīves situācijās.
Astoņdesmito gadu sākumā skolotāja it kā pārtrauca aktīvo darbošanos muzejā. “Es vairs nebiju vajadzīga,” viņa pati vēlāk paskaidroja.
Tomēr skolotāja M. Buka nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Viņa atrada jaunas nodarbes. Viņu saistīja ziedi un puķu audzēšana. M. Buka sāka selekcionēt jaunas puķu šķirnes.
Skolotāja sāka apzināt teikas un nostāstus par Neretu un tās apkārtni, šejienes adījumu un tamborējumu rakstus, materiālus par sabiedriskajiem darbiniekiem Neretā.
Viņa savākusi lielu materiālu klāstu par Neretas vēsturi un neretiešiem. Savās zināšanās Bukas kundze labprāt dalās un nekad neliedz padomu.
Šobrīd, kā pati saka, “rosīgi darbojas pagrīdē”, apzinot Neretas vēsturi.
