Kad tikko sāku strādāt “Staburagā”, par to, kas interesants kārtējā laikraksta numurā, man parasti pastāstīja kāda gados vecāka paziņa.
Kad tikko sāku strādāt “Staburagā”, par to, kas interesants kārtējā laikraksta numurā, man parasti pastāstīja kāda gados vecāka paziņa. Tas sirsnīgajai sieviņai bija gluži kā rituāls: “Lasīji, šodien avīzē rakstīts, ka…”. Un turpinājums mainījās atkarībā no tā, kas toreiz laikraksta slejās īpaši saistījis viņas uzmanību. Reizēm viņa atstāstīja rakstus, ko esmu rakstījusi arī es. Pirmo reizi tas mani samulsināja: “Vai tiešām viņa mani nepazīst?”. Vēlāk kļuva interesantāk, jo ne katram tā veicas: no neatkarīga kritiķa regulāri uzzināt, kas bijis noderīgs, vajadzīgs kaut vienam no tiem cilvēkiem, kuriem rakstām.
Tagad mana neatkarīgā kritiķe klusē. Uzsmaida, mani ieraugot, un viss. Īsti nepamanīju, kad tas mainījās, vien esmu droša — tā nebiju es, kura viņai šajā rakstīšanas “grēkā” atzinās.
Ir gluži rāms, mazliet miegains agras darbdienas rīts. Galvā jaucas domas par darbiem, kas šodien jāpaveic, kad pārpildītajā autobusā no prātojumiem mani iztraucē divu braucēju saruna: “Nē, tā gluži nebija! “Staburagā” bija rakstīts, ka viss noticis pavisam vienkārši.” Ar interesi noklausos izklāstu tam, ko gandrīz zinu no galvas, un pasmaidu.
“Es zinu, kāpēc omīti nevar sazvanīt,” man paziņo nupat runāt sākušais radubērns. “Viņa sēž pie pastkastītes un gaida “Staburagu”.” Pieaugušie iesmejas, bet mazā apvainojas: “Nu ja, šodien taču ir otrdiena!”.
“Raksti, meitiņ, tikai raksti!” ikreiz, kad satiekamies, atvadu vietā nosaka kāda inteliģenta kundze no mana pagasta. Viņu pazīstu, kopš sevi atceros, bet man viņa allaž bijusi apbrīnu un cieņu pelnījis cilvēks, kuram tajā pašā laikā nav bijis vajadzības pieiet tuvāk. Kaut kas vienā brīdī ir mainījies.
Tie varbūt šķiet nenozīmīgi sīkumi, taču — kā tie palīdz! Pasaule iegūst līksmākas krāsas, kaut nupat šķita, ka viss ir tik ikdienišķs un pelēks. Vienā mirklī sirdī ielīst prieks. Par to, ka mūs lasa un vērtē. Ka gaida. Ka esam savējie.
Tā ir brīnišķīga sajūta — dot citam to, kas tev pieder. Vienalga, vai tas būtu maizes rieciens vai doma, taustāma vai tikai ar prātu uztverama lieta. Un tikpat svarīgi ir zināt, ka brīdī, kad tu ar sirdi plaukstā iziesi cilvēkos, būs kāds, kurš to sapratīs, pieņems, un kādam tava atklāsme būs vajadzīga.
