Uldis Krievārs pirms divarpus gadiem atgriezās no Amerikas Savienotajām Valstīm un mantoja tēva zemnieka saimniecību “Pilslejas” Bebru pagastā, kurā bija tikai 15 slaucamu govju.
Uldis Krievārs pirms divarpus gadiem atgriezās no Amerikas Savienotajām Valstīm un mantoja tēva zemnieka saimniecību “Pilslejas” Bebru pagastā, kurā bija tikai 15 slaucamu govju. Šajā laikā viņš kļuvis par otra lielākā piena lopu ganāmpulka īpašnieku Aizkraukles rajonā. Taču apstāties nedomā un saka, ka saimniecība joprojām ir intensīvas augšanas stadijā. Uldi pazīstu jau ilgāku laiku, tāpēc uzrunāju viņu ar “tu”.
No 15 līdz trijiem simtiem
–– Cik liela šobrīd ir “Pilsleju” saimniecība?
–– “Pilslejās” ir ap 340 lopu: 175 slaucamas govis, 165 teles. Strādnieku skaits mainās atkarībā no sezonas, bet vidēji ir 13––14 cilvēku.
Kad pirms divarpus gadiem mantoju tēva saimniecību, tajā bija 15 slaucamu govju. Nu to esam krietni paplašinājuši. 2001. gada vasarā Vecbebru profesionālā vidusskola, tolaik tehnikums, rīkoja konkursu, piedāvājot savas mācību saimniecības ganāmpulka izpirkšanu un fermas nomu, un es pieteicos. Fermas nomas līgums noslēgts 20 gadiem, bet govis šogad būšu pilnībā izpircis. Lopus pirku arī no citām saimniecībām Aizkraukles rajonā un citur.
Paplašināšanas process bija pamatīga dzīves skola. Sākumā pietrūka gan laika, gan pieredzes dzīvnieku novērtēšanā, bija jāpiedzīvo arī vilšanās. Tagad, izvēloties labus lopus un rūpīgi viņus kopjot, esam panākuši izslaukuma pieaugumu. Ganāmpulkam, kuru nopirkām pirms diviem gadiem, vidējais izslaukums no govs, bija četras tonnas piena gadā, bet pašlaik — 6,1 tonna.
Izvēlas “Holšteinas” melnraibās
–– Kādas šķirnes dzīvniekus izvēlies?
–– Sākumā iepirkām arī “Latvijas brūnās” šķirnes govis, lai ātrāk piepildītu kūti, bet nu iegādājamies tikai “Holšteinas” melnraibās vai viņu krustojumus. Ja kāds grib nopietni nodarboties ar piena ražošanu, nav šaubu, ekonomiski visizdevīgākās ir tieši melnraibās. To pierāda arī pasaules valstu fermeru pieredze.
“Pilsleju” nākotnes ganāmpulku veidojam tikai no “Holšteinas” melnraibajām. Tikai nevis pērkot tepat Latvijā, bet gan no Amerikas Savienotajām Valstīm mākslīgajai apsēklošanai ievedot biomateriālu, kuram ir ļoti augsti ģenētiskie rādītāji. Jau divus gadus esmu Latvijas “Holšteinas” asociācijas biedrs un to daru sadarbībā ar šo organizāciju. Beidzot šīs šķirnes biomateriāla iegādei esam izcīnījuši arī subsīdijas.
Izmantojot labu vaislas materiālu un Ziemeļamerikas saimniekošanas metodes, Valmieras pusē lopkopji izaudzējuši ganāmpulkus, kuros gada vidējais izslaukums šogad sasniedzis jau 9,5 tonnas piena no govs. Ir govis, kuras dienā dod 50 un vairāk litru piena. Tas jau ir pasaules līmeņa rādītājs.
Sadarbojas ar valmieriešiem
–– Kam pārdod saražoto pienu?
–– Valmieras piena kombinātam. Ar samaksu esmu apmierināts, naudu saņemu regulāri. Saimniecībā ražo ekstra klases pienu. Maksimālais pieļaujamais somatisko šūnu skaits tāda piena litrā ir 300, un pēc mērķtiecīga divu gadu darba esam to sasnieguši.
Lai to panāktu, veicām veselu pasākumu kompleksu. Iegādājāmies arī firmas “DeLaval” mazgāšanas iekārtas, kuras divu gadu laikā atmaksājušās, ļaujot saņemt augstāku samaksu par pienu. Noteikti jāuzmana dzīvnieku veselība, jāveic govju pēcslaukšanas dezinfekcija, bez žēlastības regulāri jābrāķē ar mastītu slimās govis.
Stāsies kooperatīvā
–– Vai Bebru pusē “Pilslejas” ir vienīgā saimniecība, uz kuru valmierieši brauc pēc piena?
–– Tā ir. Katru otro dienu nododam 5,5––6 tonnas piena, un tas ir pietiekami liels apjoms, lai valmieriešiem būtu izdevīgi.
Nākamā gada februārī līgums ar Valmieras piena kombinātu beigsies, tad gatavojos stāties kooperatīvā “Jaunais piens”, kuru izveidojuši Valmieras puses progresīvākie zemnieki. Viņi paši savāc un nodod pienu Valmieras piena kombinātam.
Amerikā cenas regulē likums
–– Vai lopkopji atzinuši, ka apvienojoties strādāt izdevīgāk?
–– Vārdam “kooperatīvs” Latvijā ir slikta slava, daudziem tas asociējas ar kolhozu. Taču ir lietas un vietas, kur tam ir ekonomisks pamatojums, un kooperatīvi darbojas. Gan Eiropā, gan Amerikas Savienotajās Valstīs daudzi piena ražotāji apvienojušies kooperatīvos.
Pieredze rāda, ka Rietumos piensaimnieku kooperatīvos ražotu produkciju var pārdot par augstāku cenu, jo tieši šādai precei ir lielāks pieprasījums.
Interesanti, ka vairākos ASV štatos, piemēram, Ņujorkā, darbojas likums, kurš regulē piena iepirkuma un realizācijas cenas starpību. Tiklīdz veikalā pienam ir divas reizes lielāka cena nekā iepirkumā, iejaucas valdība, liekot palielināt iepirkuma vai samazināt mazumtirdzniecības cenu. Tā ir viela pārdomām arī Latvijā, jo pie mums šobrīd cenu starpība ir nesamērīgi liela.
Lopkopība un eksportbizness
–– Esi no tiem zemniekiem, kurš saimniecībā visos procesos nav klāt. Biežāk esi Rīgā, nevis Bebros. Kāpēc tā?
–– Man paveicies, jo esmu atradis pārvaldnieku –– augsta līmeņa lopkopības speciālistu Egīlu Šarkunu. Lai gan pēc izglītības Egīls ir veterinārārsts, bet es lauksaimniecības ekonomists, mums ir ļoti līdzīgi uzskati par to, kas darāms, lai izveidotu modernu, augstražīgu un ekonomiski spēcīgu piensaimniecību.
Egīls daudz labāk spēj teoriju ieviest praksē tieši govju kūtī, es nodarbojos ar finansēm, iekārtu iepirkšanu un saimniecības paplašināšanas plānošanu. Tam noteikti nepietiktu laika, ja visu mēģinātu darīt viens cilvēks. Tāpat ar visu netiekam galā, jo pāris gados “jāizskrien” cauri procesiem, kuriem Eiropas zemnieki tērēja gadu desmitus.
Mūsu darbības modelis nav tradicionālā ģimenes ferma –– “Pilslejas” ir uzņēmums, kurš ražo pienu. Saimniecībā attīstām arī otru darbības virzienu –– eksportu, tas pašlaik aizņem ļoti daudz laika.
Par darbu kūtī rauc degunu
–– Latvijā ir daudz bezdarbnieku, taču labus strādniekus atrast grūti. Tev veicas?
–– Jau pirmajās dienās, kad aicināju darbā cilvēkus, pamanīju, ka, dzirdot vārdu “lopkopība”, viņi nepatikā sarauc degunu. It kā tas būtu pēdējais darbs, ko varētu darīt. Tas joprojām daudziem saistās ar kolhozu. Kad sāku strādāt, mūsu ferma tiešām atgādināja kolhozu –– ar neiztrūkstošo dzeršanu un miltu maisiem plecā, mājup ejot. Divos gados pamazām esam attieksmi mainījuši. Svarīgi, lai uzņēmums darbojas kā vienota komanda, kurā priekšnieka uzdevums nav dzenāt padotos. Cilvēkiem jāspēj un jāgrib strādāt bez nepārtrauktas uzraudzības.
Uz “Pilslejām” strādāt brauc cilvēki no Iršiem, Jēkabpils rajona pagastiem. Pēdējā laikā par darba iespējām cilvēki interesējas paši. Taču mums joprojām vajag priekšstrādnieku ar tehnisko izglītību, kurš varētu sagatavot lopbarību, vadīt modernu tehniku un prastu strādāt ar cilvēkiem.
Trūkst labu kaimiņu
–– Kur gūsti saimniekošanas pieredzi, no kā mācies?
–– Jaunumus, kuri saistīti ar lopu turēšanu, ģenētiku, saimniecības pārvaldnieks gūst no saviem kolēģiem, galvenokārt no “E. Juitinoviča un A. Zālīša veterināra servisa”. Pats mācos no citiem zemniekiem.
Gatavojoties pārbūvēt savu saimniecību, apskatīju vairākas citas, kuru attīstībā ieguldīta liela nauda. Bieži nesaprotu, kāpēc saimnieki izvēlējušies tik dārgu risinājumu. Piemēram, Valmieras pusē, “Mazdzērvīšu” saimniecībā, izmantojot Ziemeļamerikas saimniekošanas principus, augsts ražošanas līmenis panākts, nepārspīlēju, ar desmit reižu mazākiem līdzekļiem.
No Latvijā tradicionālās lopkopības tas atšķiras ar to, ka govis tur nevis siltās, mitrās kūtīs, bet nojumju tipa novietnēs vai kūtīs, kurās ir tikai jumts un trīs sienas. Tajās ir laba ventilācija, un temperatūra iekšā tāda pati kā ārā. Teļus tūlīt pēc dzimšanas atšķir no mātes un izmitina speciālās novietnēs ārā. Nedaudz citāda ir arī barošana.
Pasaule iet uz priekšu, mēs stāvam uz vietas
Valmieras pusē piena lopkopība vispār ir augstā līmenī. Vairākās saimniecībās ir 50––60 govju, un tajās ir laba ekonomiskā situācija. Viņi apguvuši jau minēto Ziemeļamerikas saimniekošanas stilu, kas ir lēts un izdevīgs.
Bet pie mums joprojām notiek brīnumlietas. Daudzi aizraujas ar kaktu dakterēšanu un māņticību tā vietā, lai ieviestu efektīvas saimniekošanas metodes. Citi aizvien strādā tieši tāpat, kā viņu senči to darīja pirms 50 un 100 gadiem. Folklora ir laba lieta, bet pa šo laiku citās valstīs piensaimnieki vairākas reizes palielinājuši govju ražību un savu labklājības līmeni.
Ledus sakustējies
–– Cik liela nozīme, mācot veiksmīgi saimniekot, ir valsts iestādēm un firmām, kuras zemniekiem sniedz dažādus pakalpojumus?
— Laikā, kopš saimniekoju, attiecībās ar dažādām valsts iestādēm manāms progress. Kontakti starp zemniekiem un ierēdņiem pamazām tuvojas Rietumvalstu līmenim. Ierēdņi sāk apzināties, ka strādā par nodokļu maksātāju, tātad –– arī manu, naudu un nodokļu maksātāju labā.
Zemnieki uzskata, ka Pārtikas un veterinārais dienests, mēģinot ātri un precīzi ieviest ES prasības, bieži ignorē šo prasību finansiālo ietekmi uz ražošanas izmaksām. Dažādu normatīvo aktu izpildi vērtē nevis pēc būtības, bet likuma burta. Arī daļa Aizkraukles rajona mazo ganāmpulku īpašnieku, nespējot izturēt šo spiedienu, met saimniekošanai mieru. Bet, ja nebūs lauksaimnieku, nebūs ko un kam kontrolēt.
Nesakārtotība veicina blēdības
–– Sadarbībā ar dažādām firmām valda vēl lielāks haoss. Īpaši ar uzņēmumiem, kuri iepērk gaļu. Nesakārtotā likumdošana mūsu valstī tikai veicina blēdīšanos. Zemnieku un uzpircēju mērījumi regulāri nesakrīt, ļoti atšķiras arī izpratne par iepirkuma cenām un norēķinu kārtību un laiku. Pārdodam desmitiem lopu, un vienmēr tikai pēc mūsu atgādinājuma pārmērīgi nesavilkt mērlenti uzpircēju 470 kilogramu pamazām pārvēršas 550 kilogramos. Varu iedomāties, cik šādas firmas nopelna uz mazāk enerģisku vecāku cilvēku rēķina mazajās saimniecībās.
Pretstats šādai sadarbībai ir “Pilsleju” attiecības ar Bebru vietējiem uzņēmējiem un iestādēm. Veiksmīgi sadarbojamies ar Vecbebru profesionālo vidusskolu, direktoru Jāni Bakmani, arī Bebru pagasta padomi un vietējiem pakalpojumu sniedzējiem.
Valsts atbalsts nepieciešams
–– Kā vērtējat valsts atbalstu lauksaimniecībai?
–– Atbalsts šai nozarei noteikti nepieciešams. To saku ne tikai kā zemnieks, bet arī kā ekonomists. Ir vairāki iemesli, kāpēc Rietumu pasaulē valsts atbalsta lauksaimniecību –– sakopta lauku vide, garantēti ienākumi saglabā arī sociālo struktūru. Tas ir ne tikai ekonomisks, bet arī sociāls faktors.
Eiropas Savienībā Latvijas zemniekiem jārada daudzmaz līdzvērtīgas konkurences iespējas ar Eiropas zemniekiem. Viņi dāsnas subsīdijas saņēmuši gadu desmitiem, bet lielākā daļa Latvijas zemnieku pirms 10 gadiem saimniekot sāka no nulles. Eiropā būsim konkurētspējīgi gan tāpēc, ka Latvijā ir zemākas ražošanas izmaksas, gan arī tāpēc, ka varam veidot un vadīt lielākas saimniecības nekā vidēji ES valstīs. Lai tam labāk sagatavotos, vajadzīgs mūsu valsts atbalsts.
–– Vai pats esi gatavs konkurencei Eiropas Savienībā?
–– Noteikti. Ekonomiski spēcīgas piena lopkopības saimniecības izveide ir viens no “Pilsleju” mērķiem. Pēc maniem aprēķiniem, tieši piena lopkopība ir viena no lauksaimniecības nozarēm, kurā Latvija spēs konkurēt Eiropas tirgū.
***
Vārds, uzvārds: Uldis Krievārs.
Dzimšanas laiks un vieta: 1968. gada 10. janvāris, Bebri.
Dzīvesvieta: Aizkraukles rajona Bebru pagasts.
Izglītība: augstākā — lauksaimniecības ekonomists.
Nodarbošanās: zemnieku saimniecības “Pilslejas” īpašnieks.
Ģimene: neprecējies.
Vaļasprieks: volejbols.
Horoskopa zīme: Mežāzis.
