Andas Bakutes dzimtā puse ir Secē, tur aizritējušas pamatskolas gaitas, vidusskolas gadi — Skrīveros. Secē vēl joprojām dzīvo viņas tuvinieki. “Diemžēl pēdējos gados uz Seci atbraucu reti, biežāk esmu ārpus Latvijas,” atzīst Anda. Viņa ir hidroloģe un patlaban izstrādā doktores disertāciju.
VĀRDS, UZVĀRDS: Anda Bakute.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1979. gada 10. aprīlis.
IZGLĪTĪBA: doktorante, zinātniskā grāda pretendente Latvijas Universitātē.
DZĪVESVIETA: Mārupe.
NODARBOŠANĀS: hidroloģe.
ĢIMENE: neprecējusies.
VAĻASPRIEKS: ceļošana, matemātika, grāmatas.
HOROSKOPA ZĪME: Auns.
Upju pētniece
— Par ko gribējāt kļūt bērnībā?
— Bērnībā gribēju būt bibliotekāre, domāju arī studēt medicīnu. Dažkārt nonāku galējībās, ja mani kaut kas interesē, tad līdz galam, bet interese var tikpat ātri arī zust. Vidusskolas pēdējā klasē izdomāju studēt ģeogrāfiju.
— Kāpēc izvēlējāties hidroloģiju?
— Sākumā domāju, ka tā būs nodarbe uz laiku, taču dzīve veic korekcijas neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Ar hidroloģiju nodarbojos kopš 2001. gada.
Sāku strādāt Hidrometeoroloģijas pārvaldē, un tā sākās mana karjera upju pētniecībā. Esmu pārliecināta, ka biju īstajā laikā un īstajā vietā, tāpēc esmu tikusi tik tālu.
— Pastāstiet vairāk par savu darbu!
— Zināšanas hidroloģijā papildinu citās valstīs. Esmu bijusi tikai dažās parastās ekskursijās, pārējie ceļojumi saistīti ar manu profesionālo darbību, pieredzes apmaiņu, mācībām. Tādējādi apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Patlaban izstrādāju disertāciju, esmu zinātniskā grāda pretendente. Eksāmeni nokārtoti, disertācija gandrīz pabeigta. Tā ir par hidroloģisko modelēšanu. Vienkāršāk sakot, ja kādā upē veic novērojumus un dažādu iemeslu dēļ tos nevar turpināt, ar hidroloģiskās modelēšanas palīdzību ir iespējams, neesot klāt, turpināt novērojumus. Tā iespējams arī noteikt, kādi apstākļi konkrētajā vietā būs pēc 100 gadiem.
Kļūdīties var arī profesors
— Pēdējos gados izmaiņas klimatā ir acīm redzamas. Vai, pēc jūsu domām, tās ir nenovēršamas?
— Dabā notiek pārmaiņas, un mēs, cilvēki, tērējam dabas resursus, nedomājot, kas paliks nākamajām paaudzēm. Ledāji kūst, un kas notiek Āfrikā? Vairs nav redzama tradicionālā ainava — Kilimandžāro sniegotā virsotne. Bet manā skatījumā izmaiņas ir cikliskas. Arī deviņdesmitajos gados vairākus gadus īstas ziemas vispār nebija, staigājām gumijas zābakos. Paklausoties ziņas, nereti dzirdam, ka atkal notikusi pēdējos 100 gados lielākā kataklizma — zemestrīce, plūdi. Ļoti iespējams, ka pēc simt gadiem teiks to pašu — atkal būs lielākie plūdi, zemestrīces, vētras… Tas ir cikliskums. Pērn studēju Holandē, un man bija iespēja tikties ar diviem ļoti slaveniem klimatologiem. Bija interesanti vērot atšķirīgu uzskatu sadursmi.
— Cik cilvēku, tik viedokļu.
— Un jārespektē jebkurš viedoklis. Ir izveidojies tāds nepareizs stereotips — ja cilvēks ir augstākā amatā, tad viņa teiktais nereti kļūst par neapstrīdamu patiesību. Nu un tad, ja ir doktora grāds, ja esi profesors? Galu galā mēs visi esam cilvēki un kļūdīties var ikviens. Ir labi, ja var oponēt, tas rosina domāt. Bieži cilvēks baidās izteikt savu viedokli, lai tikai kaut kas nebūtu aplam.
Dabas varenums džungļos
— Kurās valstīs esat bijusi?
— Zināšanas papildināju Čehijā, Ungārijā, Vācijā, Zviedrijā, Polijā, Itālijā, Portugālē un citās, vieglāk nosaukt Eiropas valsti, kurā neesmu bijusi. Katrā valstī ir sava īpatnība, kaut kas tāds, kas pievelk. Patīk tuksnesīgā Spānijas vidiene, ļoti tuva ir Skandināvija, Norvēģija. Varbūt saista miers un harmonija, kas tur valda. Atceros, vienu nedēļas nogali pierunāju draudzenes doties uz Norvēģiju. Sastāstīju, kāds tur burvīgs pavasaris, aizbraucām, bet sniegs līdz padusēm! Tomēr neraugoties uz dziļo sniegu, bija neizsakāmi pozitīvas izjūtas! Tur var ļoti labi relaksēties. Vienalga, kādas problēmas nomāc te, Latvijā, aizbraucot viss paliek aiz muguras, aizmirstas. Šogad bija iespēja pabūt Brazīlijā. Tā ir ļoti, ļoti atšķirīga zeme. Ja dzīvotu Brazīlijā, kur vidējā gaisa temperatūra ziemā ir plus 25 — 28 grādi, domāju, pat mēs, latvieši, būtu priecīgi. Brazīlieši ir ļoti atraisīti, temperamentīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi. Vārds “krīze” Brazīlijas iekšējā ekonomikā neeksistē. Tikai ielidojot Londonā un paņemot avīzi, saproti: “laipni lūdzam Eiropā — krīzē”!
— Vai bijāt arī džungļos?
— Jā, Brazīlijā var izjust dabas varenumu. Džungļi — tas ir kaut kas neaprakstāms. Tur saproti, ka daba jārespektē. Pirms doties džungļos, mūs instruēja, ko mēs drīkstam darīt, ko varētu ēst un dzert, ja apmaldītos. Gājām klusi, lai kāds gepards neuzbrūk. Eiropā dabu vairāk vai mazāk kontrolē, viss ir izkopts, var kaut vai teltī mežā nakšņot, bet es šaubos, vai, piemēram, Brazīlijā, kur ir daudz rāpuļu, būs vēlme gulēt teltī. Tūristu takas džungļos ir “civilizētas”, bet pavisam, kas cits — īsti džungļi.
Apmaldījies mežā — piecelies!
— Jums ir laimējies, esat daudz redzējusi un uzzinājusi.
— Daudzi sapņo par iespēju apceļot visu pasauli, bet, kad tas patiešām notiek, šķiet — vai tiešām tā esmu es, kas stāv Brazīlijas vidienē? Ticu, ka domām ir spēks, tas ir neskaitāmas reizes pierādīts. Ļoti vēlējos pabūt Īslandē. Tā biju sasapņojusies, ka turp aizbraucot, biju pat mazliet vīlusies. Nedēļu tur nodzīvoju un man pietika. Protams, bija romantiski un interesanti — neapdzīvotas vietas, raksturīgais īslandiešu joks par mežu — ja esi apmaldījies mežā, piecelies kājās! Koki līdz ceļiem, garāku nav. Īslandieši nekur nesteidzas, dzīvo mierīgi. Īslandē vasara, ārā plus piecpadsmit grādu, bet es siltā vējjakā, rudens zābakos, auksti, rītos vajadzēja arī cimdus. Sabiedriskajā transportā ieslēgti kondicionieri, dzērieniem pievienoja ledu.
— Vai ir vēl kāda valsts, kurā vēlētos nokļūt?
— Ļoti gribētu redzēt Baikālu, Sibīriju, taigu. Pagaidām tas ir sapnis, bet domāju to noteikti piepildīt.
Viens nav darītājs
— Kā jūs raksturotu latviešus?
— Mēs, latvieši, esam īpatnēja tauta. Varbūt tas ir saistīts ar klimatu, ka mums saulīte nav tik silta, ir daudz apmākušos dienu. Tas taču ir dīvaini: kaimiņš ar kaimiņu piecpadsmit, divdesmit gadu dzīvo blakus mājās un nesveicinās. Varētu teikt — vēsie ziemeļnieki, bet sasveicināšanās tomēr ir elementāra pieklājība. Mēs nedalāmies savā priekā. Vai tad grūti pasmaidīt, uzturēt patīkamu komunikāciju?
— Vai atliek laiks arī citām nodarbēm? Vaļaspriekiem?
— Nezinu, tas ir labi vai slikti, bet darbs man ir arī vaļasprieks. Ar skaitļiem varu “ņemties” dienām. Veikt aprēķinus, izstrādāt algoritmus, viss gan atkarīgs no garastāvokļa un iedvesmas. Kopš bērnības mans vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Ja esmu pārāk noslogota, lasu vieglāku literatūru, ja brīvāks laiks — filozofiskāku, nopietnāku. Mājās esmu izveidojusi diezgan nopietnu bibliotēku. Mīļākā grāmata ir Imanta Edgara Siliņa “Lielo patiesību meklējumi”, bet iecienītākā latviešu autore — Regīna Ezera. Īpaši aizrauj viņas romāns “Aka”, tas ir dvēselei.
— Un kā ar draugiem?
— Draugu man nav daudz, bet tie, kuri ir, ieņem ļoti svarīgu vietu manā dzīvē. Ar viņiem iziets caur uguni un ūdeni. Viens cilvēks nav darītājs, to, ko dzīvē esmu sasniegusi viena nevarētu, svarīgs gan ģimenes, gan draugu atbalsts.
— Vai paceļojat arī pa Latviju?
— Pēdējos gados šajā ziņā esmu grēkojusi, jo vairāk laika pavadu citās valstīs. Studiju laikā gan daudz ceļoju pa Latviju, bet šogad, šīgada rudenī baudīju zeltaino rudeni Līgatnes dabas parkā.
Gan labu, gan sliktu kritiku
— Kā vērtējat cilvēkus, kuri Latviju pamet, lai strādātu citā valstī?
— Nenosodu. Tiem, kuri aizbrauc, lielākoties ir ģimenes, jādomā par to, kā nodrošināt bērnus, vecākus pensionārus. Kad Latvijā sākās šie politiskie, ekonomiskie “brīnumi”, krīze “parāva” līdzi visas nozares, cietis ir teju viss. Rietumos tā nav, tur ir nozares, kas darbojas neatkarīgi no ekonomiskās krīzes. Cerība, ka drīz būs labāk, ir zudusi. Labāka izglītība, darbs, izaugsmes iespējas — pēkšņi viss vienā mirklī ir sabrucis.
— Kāds jums bija aizvadītais gads?
— Interesants. Secināju, ka cilvēkam vajadzīga gan negatīva, gan pozitīva kritika. Tikai tad mēs varam attīstīties. Nevar visu laiku slavēt. Attīstībai vajadzīgi gan kritumi, gan kāpumi. Viss, kas ar mums notiek, slikts vai labs, notiek uz labu. Ja arī pirmajā mirklī neliekas pozitīvi, varbūt tas ir vajadzīgs, lai kaut ko saprastu, pamanītu, ja kaut ko dari nepareizi. Pirms kaut ko pieprasīt no citiem, vispirms jāpaskatās uz sevi. Jāsāk ar savu pasauli, jāzina, ko mēs gribam, jāformulē mērķis, ko vēlamies sasniegt. Cilvēkam ja ne gluži ar altruismu ir jānodarbojas, bet labu jādara. Dažkārt var palīdzēt tādi sīkumi, ka tas pat izbrīna. Noder jebkura palīdzība — ne tikai materiālā, vērtīgs ir padoms, uzmundrinājums, kas nāk no sirds. Tas nereti iedveš ticību sev. Viens vārds, viens patiess smaids var mainīt ne tikai dienu, bet pat visu dzīvi.
