Dažkārt nav viegli atrast dzīvē savu vietu, īsto profesiju sirdij, priekam un arī iztikai. Irsiete Dzidra Ramša mācījās par konveijertipa šuvēju, bet šajā profesijā nostrādāja neilgu laiku. Tagad viņa ir kūku, smalkmaizīšu, pīrāgu, toršu cepēja.
Laikam garšo
Jaunībā pēc arodskolas beigšanas piecus gadus strādājusi “Rīgas apģērba” filiālē Pļaviņās. Toreiz dzīvojusi ar domu, ka nekad dzīvē šūšanu nemainīs pret ko citu. Tomēr ģimenes dēļ atgriezās dzimtajos Iršos, šūšanas ceha tur nebija, bet piedāvāja darbu maizes ceptuvē. Diemžēl šo darbavietu nopostīja uguns, toties liktenis Dzidru iepazīstināja ar Sarmīti Krasovsku — lielisku konditori, kura ģimenei, kaimiņiem un paziņām bieži vien uzcepa pa kādai greznai tortei. Dzidrai jau skolas laikā mājturības stundās tieši konditoreja bijusi vispatīkamākā nodarbe, un vēlāk viņas tante brīnījusies, kāpēc meitene ar kulināres dotībām izvēlējusies mācīties par šuvēju.
“Vai es sliktāka, pati nevaru ko tādu paveikt?” nodomājusi Dzidra un lūgusi Sarmīti ierādīt, kā īsti tā lieta darāma. Vēlāk šo to pamācījusies no citām cepējām, uzlabojusi vienu otru recepti. “Ja man garšo, pieļauju, ka arī citiem patiks!” saka Ramšas kundze. Ja trīspadsmit gadu, kopš viņa strādā konditorejas uzņēmumā Iršos, vietējie joprojām pērk un jautā pēc viņas gatavotajām smalkmaizītēm, tad jau laikam garšo.
Pašas kūst mutē
Brīžos, kad kūku meistare atbild uz manu kārtējo jautājumu, nobaudu vienu no viņas tikko ceptajām biezpiena kūkām uz smilšu mīklas pamatnes — “Uzlaboto”. Par to var droši teikt — pati kūst mutē. Pēc pirmās drīz vien seko arī nākamā…
Dzidra stāsta, ka sākumā pie īstā darba neesot laista. Strādājusi naktsmaiņās par palīdzi. Tad paaugstināta par mīklas jaucēju, vēlāk — maizīšu veidotāju. Tad iekārtu, kas roku darbu atvieglotu, nebija, mīklu mīcīja ar rokām. Gan toreiz, gan joprojām gadoties pa kādai ķibelei, piemēram, darot vairākus darbus reizē, maizītes krāsnī piemirstas vai arī saniķojas elektriskā krāsns, un cepiens nav pārdodams.
Idejas jaunām kūkām visbiežāk varot gūt ciemos. Pašas radītās receptes jau pierastas, un, ja var izvēlēties, ko ēst, priekšroku dod citas meistares veikumam. No tā var “nošpikot” kādu garšas niansi. Varētu domāt, ka, no rīta līdz vakaram strādājot pie saldumiem, citā laikā tiem virsū neskatās. Tā nav, un no veikalā nopērkamajām tortēm visbiežāk izvēloties bezē tipa, “Cielaviņu” vai “Kristīni”.
Mammu palutina dēli
Mājās saldās maizes top retāk, no konditores jāpārtop par pavāri. Mammu bieži vien palutina dēli, kuriem darbs virtuvē ļoti patīk.
Vecākais dēls, ciemos atbraucis, mammu pēc darba mēdz sagaidīt ar siltām vakariņām.
Lai arī tagad ar šādu darba mīlestību un dotībām darbu varētu atrast jebkur citur, Dzidra Iršus nemainītu ne pret Rīgu, ne citu vietu. Svarīgs esot kolektīvs, ar kuru sastrādājusies, un, darbojoties šādā mazā sastāvā, ir lielākas iespējas piepildīt savas oriģinālās idejas. Cik kilogramu mīklas dienā pārcilāts, neesot rēķināts, bet darba apjomu var novērtēt, piemēram, pēc izlietoto olu skaita, kas nereti ir ap sešdesmit.
Bez mīlestības
neiznāk
Mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī pircēju paradumi. Agrāk vairums varēja atļauties kūkas ēst vai katru dienu, tagad bieži jāizvēlas — pirkt maizi vai kārumu. Mainījušies arī izmēri kāzu tortēm. Agrāko piecu kilogramu vietā pēdējos gados tās jācep arvien retāk un divreiz vieglākas.
Lielās konditorejas savu labāko produktu receptes neizpauž, bet Dzidra teic, ka garšīgu kūku var pagatavot, pievienojot lielu daļu mīlestības. Ja darbu dara ar nepatiku, nekas labs neiznāk. Ikdienas kreņķi jāatstāj ārpusē, mīklu jaucot, tiem galvā nav vietas.
Rūgteni saldajā meduskūkā, ar kuru noslēdzam sarunu, nesagaršoju nevienu sliktu domu.
