Lai cik stipri mēs justos šodien, ikvienam ir svarīgi zināt savas saknes. Nereti no tām norobežojas, lai pagātnes notikumi netraucētu dzīvot. Gadās pretēji —
kad saknes dod spēku, ar tām lepojas. Tas ir arī par neretieti Mariku Sūrumu. Šonedēļ viņai dzimšanas diena, un šis pavasaris ir 64. viņas mūžā.
Sūrumam bija
pēdējais vārds
Pirmajā brīdī noslēgta, ieņēmusi raksturīgo pozu — sakrustotas rokas uz krūtīm. Vienubrīd pat šķiet, ka intervija nenotiks, jo Marika saka: “Vēl jau neesmu devusi savu piekrišanu.” Tomēr pamazām, soli pa solim ejam viens otram pretī. Par tikšanās vietu esam izvēlējušies Neretas novadpētniecības muzeju, tā ir Marikas darbavieta. To, ka vēsture viņai ir ļoti tuva tēma, saprotu no pirmajiem teikumiem. Viņas balss ir pieklusināta, valoda bagāta, tāpēc viegli varam pārcelties uz pagājušā gadsimta sākumu, Smoļenskas pilsētu cariskajā Krievijā, kur mita sievietes garās kleitās un platmalēs, rotātās ar ziediem vai putnu spalvām. Viņas vecaistēvs Jānis bija veterinārārsts, un tur viņš iepazinās ar Mariju. Viņas ģimene dzīvoja Smoļenskā, un Marijas tēvs bija kādas muižas pārvaldnieks. “Satikās, saprecējās, un, kad pēc 1917. gada revolūcijas Latvija ar Krieviju noslēdza miera līgumu, abi atgriezās Latvijā.” Jānim piedāvāja šeit darbu un lika izvēlēties starp Ainažiem un Neretu. Vēlāk, trīsdesmitajos gados, te uzcēla māju. Vecaistēvs bija ieredzēts pilsonis Krievijā, un pie viņa nāca ar dažādām vajadzībām — lai iesniegumu palīdz uzrakstīt vai vienkārši pēc padoma, un drīz vien arī Neretas pusē izplatījās ziņas par viņa ārsta prasmēm. “Arī padomju laikos bija tā — ja Sūrums teica, ka lopiņu var izārstēt, ārstēja, ja nē — kāva nost,” piebilst Lidija Ozoliņa, Marikas kolēģe.
Atmiņas neļauj dzīvot
“Skaistā dzīve sagruva līdz ar Otro pasaules karu,” turpina stāstīt Marika. “Viņiem bija trīs bērni, man tēvs bija jaunākais no diviem dēliem. Vecāko dēlu iesauca vācu armijā, un pēc kara viņš devās uz Austrāliju. Meita pēc kara nonāca Dānijā. Mans tēvs Pēteris pa ceļiem un neceļiem no amerikāņu gūsta atgriezās Latvijā. Par gūsta laiku viņš teica — amerikāņi nebija labāki par krieviem, arī sita gūstekņus.” Padomju vara nozīmēja arī vectēva celtās mājas nacionalizēšanu — tajā iemitināja vēl piecas ģimenes. Kara laiks tēvā bija atstājis nedzēšamas sāpīgas atmiņas. Par laimi, bijušo leģionāru nenosūtīja uz nometni Sibīrijā. Kad Pēteris strādāja Neretas skolā, tur satika skolotāju Āriju un četrus gadus pēc kara beigām piedzima Marikas māsa, tad brālis, vēlāk Marika. “Tēvs bija ļoti jauks cilvēks, bet saprotu, ka cieta no atmiņām par kara šausmām. Armijā viņu iesauca 17 gadu vecumā. Smagās atmiņas dzēsa ar alkoholu, bet mammai bija grūti samierināties ar viņa dzīves baudīšanas mirkļiem. Pēdējā darbavieta viņam un mammai bija Neretas pienotava. No tās devās pensijā,” stāsta Marika.
Ļeņinam izskrāpēja acis
Viņa saka, arī kā bērns cietusi no represīvās padomju iekārtas. Šis laiks ļoti ietekmējis, izveidojis raksturu — uz iekšu vērstu, noslēgtu. “Mājās runāja par brīnišķīgo laiku līdz Otrajam pasaules karam. Maniem otriem vecvecākiem bija lauku saimniecība, vecaistēvs bija pagasta vecākais. 1949. gadā viņus izsūtīja,” turpina Marika. Bērnība pagāja kopā ar vecomammu un viņas stāstiem par Smoļensku. Ienīstot padomju iekārtu un to, ko tā bija nodarījusi ģimenei. Viņas māsa, onkuļi, visi ģimenes locekļi, kas palika Krievijā, tika iznīcināti. Tāpēc vecmāmiņa visām Ļeņina bildēm izskrāpēja acis. Citādi Marikas bērnība pagājusi tāpat kā citiem bērniem — upes malā, ceļa malā, Šanckalniņā (Napoleona armijas karavīru kapu kalniņš Neretā). Skolas laikā pionieros stājusies, bet nākamajā dienā kaklautu atstājusi mājās. Par to skolā saņēmusi pamatīgu rājienu. “Man likās — ja jau viņiem tā ir tik svēta lieta, tad tai jāguļ skapī, plauktā,” ironiski saka Marika.
Dāvanā — paldies
no sirds
Pēc vidusskolas beigšanas iestājās Lauksaimniecības akadēmijā, lai mācītos par zemes ierīkotāju. Pabeigusi pirmo kursu, pārdomājusi un iesniegusi dokumentus Bulduru sovhoztehnikumā un izmācījās par daiļdārznieci. “Dārzā strādāt man joprojām patīk, bet kā darbs toreiz tas bija vairāk smags nekā daiļš, un faktiski kā daiļdārzniece neesmu strādājusi. Man patīk ap sevi veidot skaistu, sakārtotu vidi — istabā vai laukā. Tāpēc arī piekritu strādāt muzejā, ierīkot šeit izstādes,” stāsta jubilāre. Vēlāk pabeigusi kursus “Ievads muzeju darbā”, un par darbu viņa saka — ļoti patīk pētīt, uzzināt jaunus faktus par Neretu.
Pārējo laiku aizpilda kalpošana Neretas luterāņu baznīcas draudzē, teātris vai kopā ar māsu — izrāde operā. Savā dzimšanas dienā viņa saņēma īpašu dāvanu — paldies no cilvēka, kuram palīdzēja. Kādu draudzes locekli aizveda pie ārsta, pabija Bībeles stundā un klusuma lūgšanā. Diena pagāja ar pateicīgām domām par vecākiem un Dievu. “Tagad esmu izlīgusi ar saviem vecākiem, izdarījusi to, ko nepaveicu, kad viņi bija dzīvi. Kalpošana draudzē man ir kopības sajūta ar līdzīgi domājošajiem, dzīves pamats un jēga,” sarunas izskaņā teic Marika. ◆
