“Esam zālīšu, puķu un pūķaugu legālie izplatītāji,” saka Ingus Zālītis no Seces pagasta “Omračiem”. Šajā ekociematā vāktās un fasētās tējas, cidoniju sukādes un citas veselīgas lietas ar firmas zīmi “Omraču zālītes” šajās dienās ir nopērkamas arī Aizkraukles veikalos.
Dienā, kad viesojos ekociematā “Omrači”, te darbojas arī Seces pamatskolas 2. klases skolēni ar audzinātāju Ivetu Lasmani. Māju saimniece Andra Simanova bērniem ierāda, kā gatavot veselīgus našķus — konfektes no cidonijām. Bērni aizrautīgi darbojas, un viņu veikums ir ļoti gards. Darbošanās notiek guļbūvē — šī ekociemata teritorijā jaunbūvētais nams ir ciemata sabiedriskā ēka jeb amatu māja, kurā mēdz pulcēties arī novadpētnieki. Andra stāsta, ka bērni ekociematā tiek gaidīti vienmēr, te notikušas māla darbnīcas, spēlētas vides spēles, bijusi vasaras nometne, te darbojušies bērni ne tikai no Seces, bet arī no Daudzeses pamatskolas.
Populāras un neparastas zālītes
Patlaban “Omraču” teritorijā ir vairākas dzīvojamās mājas, bet ekociemata lauki un ražošana ir bioloģiski sertificēta. Saimniecība ieguvusi atļauju augu izcelsmes produktu ražošanai mājas apstākļos, un tējas un tēju maisījumi, kurus rotā firmas zīme “Omraču zālītes”, ir nopērkami arī Aizkraukles veikalā “Viss lauksaimniekam”. Savukārt ekociematā gatavotos cidoniju izstrādājumus var iegādāties veikalā “Krokuss”. Tur ir nopērkamas sukādes, cidoniju sīrups ar dažādu ārstniecības augu piedevām, cidoniju—ķirbju ievārījums. Cidonijas saimniecībā aug 1,3 hektāru platībā, tie ir veci stādījumi, kurus māju jaunie saimnieki atkal iekopuši.
Patlaban “Omračos” top 21 tēja — zālītes lielākoties pļavās vāktas un arī speciāli dobē audzētas. “Gan Latvijā populārākās, ko zināja katra ome, un arī neparastākas,” saka Ingus Zālītis. Mātere, vērmele, raudene, vīgrieze, piparmētra, kliņģerīte, asinszāle, rasaskrēsliņš, šaurlapu ugunspuķe, nātre, tēju maisījumi sievietēm, nieru tēju maisījums, trejdeviņu zālīšu un fermentētās tējas — produkciju uzskaita Andra. Ko nozīmē fermentētās? “Mēs tās ievācam, apvītinām. Lai augos esošās vielas mūsu organismam būtu labāk izmantojamas, ierosinām augu šūnās procesus, lai šīs vielas sāktu sadalīties,” paskaidro viņa. “Ugunspuķu lapas fermentē, ar rokām rullējot, kamēr tā kļūst tumšākas. Var malt ar gaļasmašīnu — šādi gatavojam kazeņu, meža zemeņu lapas. Tās liek emaljētā katliņā un siltā istabā tur, kamēr sāk smaržot. Tad ir laiks tēju sagriezt, ja tā ir sarullēta, vai izklāt kaltēties. Šādi gatavota tēja ir ļoti aromātiska, turklāt fermentētās tējās palielinās B grupas vitamīnu saturs.”
Andra bilst, ka viņas favorīte ir ugunspuķe: “Tā ir fantastiska! Ugunspuķei piemīt pretiekaisuma īpašības, tā ir nomierinoša, bet ilgtermiņā stiprina imunitāti. Dakteris Tereško ugunspuķi iesaka lietot arī onkoloģisko slimību gadījumos, kad nepieciešams stiprināt organismu.”
Iedvesmo ideja
Andra ir galvenā zālīšu vākšanā un kaltēšanā. “Lasu, pētu, kas drīkst būt kopā. Arī grāmatas pa šiem gadiem sakrājušās,” nosaka saimniece. Kā viņa sākusi interesēties par šo jomu? Andra atklāj: sākums bija, kad 2006. gadā aizbraukusi ar kursabiedriem uz Vārkavu folkloristikas ekspedīcijā. “Tur bija divas fantastiskas latgaliešu zāļu sievas, kuras sāka interesanti stāstīt par tējām, un tas mani aizrāva. Pamazām lasīju un interesējos, iekopām vienu dobīti ar ārstniecības augiem, un pamazām visu sāku izmēģināt uz sevis. 2009. gadā tikāmies ar “Ragāru” saimnieci Māru Vaivari, viņa ierosināja to vēl dziļākā līmenī,” stāsta sieviete.
“Ja cilvēks miljoniem gadu meklējis pārtiku dabā, pļavā un mežā, arī mēs cenšamies pietuvoties šādam dzīvesveidam un esam pārliecināti, ka var paēst, neņemot kredītu iztikšanai,” skaidro Ingus. “Mēs nebraucām uz laukiem, lai kļūtu par ražotājiem. Mūs vairāk iedvesmo pati ideja, ka Latvijā ir iespēja ko tādu likumīgi ražot un mazliet arī nopelnīt. Tas, ko darām, ir sev. Ilgu laiku tējas esam vākuši, citus cienājuši un dāvinājuši, bet tagad to, ko paši neizlietojam, pārdosim.” Līdz šim ar “Omračos” vāktajām tējām cienāti gan ekociemata viesi Secē, gan tās celtas galdā arī Pasaku mājas “Undīne” Jūrmalā, kas ir “Omraču” filiāle, apmeklētājiem.
Vaļasprieks vai bizness
Vedot aplūkot ražošanas ēku, Ingus skaidro: “Agrāk tējas kaltējām ēkas ar niedru jumtu bēniņos. Lai arī cik ekoloģiski un piemēroti tas būtu, neviens nesertificē šāda veida ražošanu. Tā kā mums bija vēlme iegūt oficiālu atļauju mājražošanai un noteikumos paredzēts, ka ražošanas ēkai obligāti jābūt krāsotai un gludai, mīļā miera labad esam iekārtojuši ražošanas telpu un patlaban darām visu iespējamo, lai tā būtu ne tikai juridiski pareiza, bet varam dabūt to pašu efektu, kā kaltējot bēniņos.”
Ražošanai pielāgota vecā māja, tur ir aukstais un karstais ūdens, telpas aprīkotas ar nepieciešamo. Viss tīrs un kārtīgs, top cidoniju produkcija, un strādā darbiniece, tērpta darba halātā un cepurītē. Nelielā žāvētājā, kur vienā reizē var ietilpināt apmēram 10 kilogramu produkcijas, kaltējas cidonijas. Pagaidām pietiekot — saka saimnieki. “Ļoti ceram, ka izaugsim līdz rūpnieciskam žāvētājam — pavisam nopietnam, ar infrasarkanajiem stariem, kas mums atvieglotu ražošanas procesu,” paskaidro Andra “Taču tie maksā dārgi. Vispirms mums jāiekaro tirgus.”
“Esam ražošanas sākumposmā, un arī pārdošanas pieredze mums ir niecīga,” bilst Ingus, rādot jau pārdošanai gatavās tējas paciņas. Arī pašu veidotā etiķetes ideja vairākkārt vizuāli pielabota.
“Sēlijas bioloģiskā saimniecība. Omraču zālītes. Pūķa dzīvības spēks,” šāds uzraksts rotā etiķeti. “Pūķis senlatviešiem asociējies ar labo, ne velti šo vārdu deva upēm, mājām. Pūķī ir dzīvības spēks,” paskaidro Ingus.
Tuvāk dabai
“Omračos” esmu pirmo reizi, līdz šim esmu dzirdējusi tikai vietējo spriedumus par dīvaino dzīvi šaipusē, klusā meža ielokā vairāku kilometru attālumā no pagasta centra. Jāatzīst, ka te cilvēki dzīvo un domā nedaudz citādāk — tuvāk dabai gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un varbūt tas ne katram ir saprotams. “Mēs neesam sekta, bet cenšamies dzīvot saskaņā ar dabu,” kā uzminējis manus prātojumus, saka Ingus. Viņš ir jēkabpilietis vismaz astotajā paaudzē un paralēli strādā arī Jūrmalā, paša izveidotā sabiedriska labuma organizācijā. Viņš piebilst: “Biedrība aicina sadarboties dabai draudzīgu tehnoloģiju lietpratējus un ārstniecības augu pazinējus, lai izveidotu tādu Latvijas lauku dzīves modeli, kur uzsvars būtu likts uz cilvēka dzīvi, veselību un izglītību ilgtermiņā.”
Šī vieta Seces pagastā biedrības “Ekociemats” īpašumā nonāca pirms sešiem gadiem, bet divi cilvēki ar labu izglītību — baltu filoloģe Andra un režisors Ingus — te dzīvo un strādā vēl ilgāk. Secē dzimuši un par īstiem lauciniekiem kļuvuši arī viņu divi bērni Dārta un Arvis.
Andra piebilst, ka bērni labprāt dzer tējas un ēd pašaudzētus dārzeņus. “Mums ir arī fantastiski savvaļas dārzeņi — gārsa, pienenes un dadža sakne, nātre. Protams, to nevajag pārdozēt un baudīt, kamēr kļūsti zaļš kā tas Tibetas gudrais, kurš no nātrēm pārtika 40 gadu. Pārspīlēt nevajag, taču divas nedēļas augu noteikti var ēst. Savukārt pienenes sakne īpaši laba ir agrā pavasarī — tās sarok, notīra kā burkānu, pāris stundu mērcē sālsūdenī, lai noņemtu rūgtumu. Sakni apviļā rīvmaizē vai sēkliņās un apcep, garšo ļoti labi.”
Uzziņa
Ekociemats “Omrači” atrodas Jaunjelgavas novada Seces pagastā, biedrības “Ekociemats” teritorijā uz klints sensalas starp divu upju ielejām — seno un mūsdienu Daugavu. Tā kā Jaunjelgavas un tuvākie kaimiņnovadi ir senās Sēlijas teritorijā, “Omrači” cenšas būt sēļu tautas tradīciju turpinātāji.
