No 9. līdz 11. jūnijam “Zemgales Ziņu” žurnālists Gaitis Grūtups kopā ar piecdesmit Latvijas uzņēmējiem un Valsts prezidentu Andri Bērziņu viesojās Tadžikistānā. Publicējam šī brauciena iespaidus.
Saulainajā jūnija dienā, lidojot no Rīgas uz Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbe, jo tālāk uz austrumiem (virs Krievijas un Kazahstānas), jo mazāk redzamas cilvēka pēdas. Plašs līdzenums ar upju dzīslām un ezeri, pavisam reti kāds ceļš vai būve. Kad pēc piecām lidojuma stundām lidmašīnas pilots jelgavnieks Ēriks Blekte sāka samazināt gaisa kuģa augstumu, aiz iluminatora loga parādījās stiegroti Pamira kalni ar baltām virsotnēm. Tad arī bija klāt Tadžikistāna, kurā kalni aizņem 93 procentus no valsts teritorijas. Kaut kur apakšā vajadzēja būt neapgūto derīgo izrakteņu krājumiem, upēm ar lieliem enerģijas resursiem, varbūt arī Imanta Ziedoņa “Perpendikulārajā karotē” aprakstītajam 2320 metru augstajam Pamira dārzam, kur ultravioletajos saules staros ozoli gadā dod trīs metrus garus dzinumus. Taču kalnu ceļu līkloču uguņu virtenes, kādas nācies redzēt, lidojot pāri Itālijas Alpiem, Pamirā gan neieraudzīt.
Apzeltītā ķerra palika Turkmēnijā
Jāpiebilst, ka septiņdesmitajos gados rakstītā “Perpendikulārā karote” arī šajos laikos bija visai noderīgs ceļabiedrs. Latvijas vēstnieks Tadžikistānā Igors Apokins atzina, ka būtu labi I. Ziedoņa grāmatu iztulkot tadžiku valodā. Šāds kultūras pasākums varētu veicināt sakarus ar tadžiku tautu, kas augstu tur godā vispirms jau savus klasiķus Firdousi, Rudaki, arī Avicennu, kuram 2006. gadā Rīgā, pie Gaiļezera slimnīcas, tika atklāts piemineklis — gan kā mūsdienu medicīnas tēvam.
Dušanbe lidosta ir tuvu pilsētas centram, kas ir kalnu apvidus īpatnība. Tiekot ārā no lidmašīnas, mums, žurnālistiem, tika norīkots ērts Ķīnā ražots, taču tikai vienpadsmitvietīgs mikroautobuss. Pēkšņi izrādījās, ka man žurnālistu busiņā vietas nepietiek. Pietupos starp krēslos sēdošajiem kolēģiem, un mēs sākām braukt. Nedrīkstēja taču “kavēt pagastu”! Vēlāk ievēroju, ka pārpildīti “autiņi” demogrāfiski augošās Tadžikistānas galvaspilsētā ir parasta lieta. Ceļā uz viesnīcu pilsētas ielās redzējām diezgan daudz jauniešu, kuri, uz brīdi piestājot, noskatījās aizbraucošajās ekselencēs.
Kolēģis no radio Uģis Lībietis, kurš prezidentam A. Bērziņam bijis līdzi Turkmēnijā, stāstīja, ka toreiz ceļā no Ašhabadas lidostas ielas bijušas tukšas, jo cilvēki aizdzīti kvartālu nostāk. Tur prezidents esot stādījis koku, rokot ar apzeltītu lāpstu. U. Lībieša mobilajā telefonā bija fiksēta arī apzeltītā ķerra, ar ko pievests mēslojums. Tadžikistānā tādu pārmērību nemanīja. Vismaz salīdzinoši ar citām Centrālāzijas valstīm vara tomēr izskatījās tuvāk tautai.
Uz ārzemēm atpūsties brauc retais
Pirms gulētiešanas septiņu kolēģu bariņš nolēmām, ka vakariņas par 10 eiro Tadžikistānas prezidenta administrācijas viesnīcu kompleksā neņemsim, bet lūkosim paši kaut ko nopirkt diennakts veikalā. Pilnīgā tumsā (dienvidos vasaras vakarā jau astoņos bija tumšs) atradām apgaismoto celiņu, kas veda ārā no viesnīcu kompleksa plašā parka. Pie marmora vārtiem dežurēja trīs vīri formā un viens civilajā uzvalkā. Piektais sargs maskēšanās tērpā ar plecā iekārtu šauteni gar sētu aizslīdēja brītiņu iepriekš.
Vidēja lieluma diennakts veikala piedāvājumā bija stikla burciņas ar Latvijas šprotēm, ko varēja nopirkt par 30 somoniem vai pieciem eiro. Taču no pašu tadžiku ražotā bija tikai siers un mandeles ar saldu glazūru, kā arī visādu marku alkohols. Lētākās puslitra pudeles — par apmēram vienu eiro. Mūs laipni apkalpoja septiņi veikala darbinieki, visi gados jauni cilvēki. Citu pircēju nebija. Uz jautājumu, kāda ir vidējā alga Tadžikistānā, vizītes dienās atbildes saņēmām dažādas — no piecdesmit līdz četrsimt dolāriem mēnesī. Varēja just, ka sabiedrības vidusslānis ir diezgan plāns. “Piemēram, es uzskatu, ka nebūtu piederīga sabiedrības vidusslānim. Par savu algu es nevaru atvaļinājumā aizbraukt atpūsties uz ārzemēm. Kaut vai to pašu Ķīnu,” sacīja tadžiku televīzijas žurnāliste, kurai Latvijā būtu diezgan laba alga.
Prezidenti uz
jautājumiem neatbild
Vizītes laikā atklāti aprunāties ar tadžiku žurnālistiem bija diezgan pagrūti. Kāda kolēģe, ar kuru kopā prezidenta rezidencē gaidīju preses konferenci, varēja vārdos pārskaitīt visus deviņus Tadžikistānas prezidenta Emomali Rahmona bērnus, taču pateikt kaut ko vairāk par dzīvi savā valstī — nu nekā. Kāda cita kolēģe teica, ka viens no diviem prezidenta dēliem briestot amatā nomainīt tēvu. No citiem gan arī dzirdēju, ka visi prezidenta bērni, arī tālākie radi, esot labos valsts amatos.
Jāpiebilst, ka preses konferencē Tadžikistānas prezidenta rezidencē (divu Jelgavas piļu augstumā) žurnālisti jautājumus nemaz nevarēja uzdot. Prezidenti tikai paziņoja savus viedokļus. Tomēr nelikās, ka Tadžikistānā kā padomju laikos Padomju Savienībā ārzemniekiem kāds sekotu un citādi censtos uzzināt, ko viņi patiesībā domā un dara.
Par preses brīvību liecināja aktuālais raksts Dušanbe laikrakstā, kas iznāk krievu valodā. Tur, starp citu, bija vieta arī rakstam par A. Bērziņa vīzīti, kurā, pieminot gaidāmo Latvijas prezidentūru ES, tika apgalvots, ka mūsu valsts Tadžikistānu uzskata par drošu partneri. Taču laikraksta galvenais raksts bija par to, ka šogad Dušanbe skolās bija atcelti izlaidumi. Iemesls — kautiņi ar nažiem un kāda jauna puiša bojāeja pēc pēdējā zvana sarīkojuma.
Aug bērni, kam
pietrūkst tēvu
Pirms četrdesmit gadiem I. Ziedonis rakstīja: “Vispirmais Tadžikijas brīnums — tie ir bērni. Skaisti, krāsaini un daudz. Precīzi mums nezināja pateikt, teica — ģimenē caurmērā četri pieci bērni, citur apgalvoja, ka pieci seši. Māja, kurā ir bērni — prieks un jautrība, māja bez bērniem — tumšs cietums.” Ar bērniem Tadžikistānā lepojas arī šobaltdien. Diemžēl līdzīgi kā savulaik I. Ziedonis nevarēju noskaidrot, cik tad bērnu tagad tadžiku ģimenēs ir, taču salīdzinājumā ar “Perpendikulārās karotes” laiku valstī iedzīvotāju skaits ir trīskāršojies un nu pārsniedz astoņus miljonus.
Tadžiki saka: “Paradīzes vārti sākas pie mātes kājām.” Tradicionāli ļoti augstā godā Tadžikistānā ir māte. Taču to daļēji var izskaidrot arī tādējādi, ka vecie cilvēki no savas pensijas izdzīvot nevarētu. Tāpēc bērniem par vecākiem jārūpējas — skaidroja doktorante un žurnāliste Šoira Toirova, kuru satiku pie Latvijas pārtikas izstrādājumu degustācijas galda Tadžikistānas un Latvijas biznesa forumā. Viņa piebilda, ka tadžiku līgavai pirms kāzām ir jāpadzīvo līgavaiņa mājās un jāparāda, ka viņa prot parūpēties par sava nākamā vīra vecākiem, pat palutināt. Protams, vēl I. Ziedonis rakstīja, ka dzīvošana kopā ar līgavaini pirms laulībām netiek atbalstīta un kāzās patiešām tiek godā celts pirmās nakts palags.
Nav vienkārša dzīve apmēram miljonam tadžiku vīru, kuri devušies peļņā uz Krievijas lielajām pilsētām. No vienas puses, Tadžikistāna iegūst — ievērojamu daļu (dažās publikācijās teikts, ka pat pusi!) no nacionālā ienākuma veido viesstrādnieku uz mājām atsūtītā nauda. No otras puses, vīri tālajā prombūtnē bieži vien izveido citas ģimenes, šķiras. Cenšanās piesaistīt Tadžikistānai vairāk ES investīciju ir ceļš, kā tadžiku dzīvi uzlabot, radot darba vietas savā zemē. Mūsdienās lielas investīcijas Tadžikistāna gūst arī no Ķīnas.
“Salom” — ar latviešu akcentu
Runājot par demokrātijas gados valstī sasniegto, tadžiki nebeidz uzsvērt, ka kopš 1997. gada viņiem ir miers. Tieši prezidents E. Rahmons esot nosēdinājis pie viena galda naidīgās sašķeltās tautas daļas. Četros pilsoņu kara gados bojā gājuši pusotra simta tūkstošu cilvēku. Daudz bijis bēgļu, kas pasliktinājis attiecības ar kaimiņiem Uzbekistānā. Pilsoņu kara gados daudzkārt samazinājies krievu minoritātes īpatsvars. “Es gāju Dušanbe krievu skolā. Te piepeši mums nebija vairs skolotāju,” teica Šoira, kas sevi uzskata par kara laika bērnu. Turpat kaimiņos ir Afganistāna, kur vietējie tadžiki dzīvo daudz trauksmainākos apstākļos.
Zīmīgi, ka prezidents A. Bērziņš, sasveicinoties ar tadžiku godasardzes karavīru vienību, teica: “Salom”, kas tulkojumā ir miera sveiciens. ◆
