Marija Andžāne dzimusi Latgalē, Daugavpils pusē, pēc tam ilgu laiku dzīvojusi Rīgā, bet nu jau četrus gadus dzīvo Koknesē, “Noru” mājās. Marijas kundze apguvusi frizieres profesiju, kurā strādā jau 30 gadu, viņas vaļasprieks ir galda teniss, ar kuru viņa nodarbojas jau kopš skolas laika. No Marijas Andžānes staro pozitīvas emocijas, viņa dzīvi uztver kā spēli un vienmēr smaida. Mājas saimniece mūs sagaida kopā ar savu uzticamo draugu — suni Lāci.
Gandrīz no nulles
— Kāpēc no Rīgas pārcēlāties uz Koknesi?
— Te ir manu vecāku mājas, jau ilgus gadus uz Koknesi braucu brīvdienās, bet, kad mātei sākās veselības problēmas, biju spiesta pārcelties uz šejieni. Nekad neesmu to nožēlojusi, un tagad mani uz Rīgu vairs vilkšus neaizvilks. Rīgā laba dzīvošana bija tikai tad, kad Vecāķos bija vasarnīca. Tad nāca laiks, kad privātīpašumus atsavināja un palika tikai dzīvoklis.
Kad no Rīgas pārcēlos dzīvot uz šejieni, te viss bija nolaists. Toreiz kopā ar vīru visu sākām teju no nulles. Te bija īsts čūsku midzenis, man toreiz tepat pagalmā iedzēla čūska. Sakārtojām māju, uzcēlām pirti. Tagad viss gandrīz ir sakopts, bet darba netrūkst, visu laiku ir, ko darīt. Visu centāmies darīt paši, tagad gandrīz vai esmu celtniecības speciāliste. Ap māju ir arī mežs un zeme. Katru gadu jāsakopj ne tikai pagalms, bet arī visa zeme, kas mums ir īpašumā.
Piepilda bērnības sapni
— Vēl joprojām esat friziere?
— Par frizieri strādāju jau trīsdesmit gadu. Pirms tam esmu bijusi sadzīves pakalpojumu punkta vadītāja, strādāju arī citus darbus. Bet jau kopš bērnības esmu vēlējusies būt friziere. Bērnībā, kad iegāju frizētavā, vienmēr nodomāju: kad izaugšu liela, būšu friziere. Un dzīvē tā arī iznāca. Arī tagad vēl strādāju. Klientu ir diezgan daudz. Darbojos sava prieka pēc.
Kādreiz man padevās sacerējumu rakstīšana, un pēc vidusskolas beigšanas man piedāvāja darbu avīzē, bet tur nostrādāju pavisam neilgu laiku. Aizrāvos ar galda tenisu un bieži bija jāpiedalās dažādās sporta nometnēs ne tikai Latvijā, bet arī Padomju Savienībā, līdz ar to žurnālistes karjera neizdevās.
Vairāk “uz čemodāniem” kā mājās
— Vai bieži nācies braukt uz sacensībām?
— Kādreiz vairāk dzīvoju “uz čemodāniem” kā mājās. Piedaloties sacensībās un sporta nometnēs, esmu apceļojusi teju visu bijušo Padomju Savienību. Tas bija interesants laiks. Ar galda tenisu nodarbojos jau kopš pamatskolas laika. Skolas gados kopmītnēs novietoja tenisa galdu, un tad arī es sāku spēlēt. Sportot man vienmēr ir paticis. Labprāt arī slēpoju, spēlēju novusu.
Esmu ieguvusi sporta meistares klasi, strādājusi par treneri, mācījusi bērniem galda tenisa iemaņas. Pati startēju Baltijas valstu galda tenisa izlasē un pārstāvēju sporta klubu “Lokomotīve”, kā arī Baltijas kara apgabala komandu un Daugavpils kara skolas komandu. Toreiz gan neko par to nemaksāja, sedza tikai ceļa izdevumus un ēdināšanu, tagad, iespējams, ar savu aizraušanos būtu pelnījusi naudu.
— Vai sacensībās startējāt arī ārzemēs?
— Vienu reizi esmu bijusi Vācijā. Bet turp mūs tikai uz vienu dienu palaida, nospēlējam un uz mājām. Vairāk pa bijušo PSRS ceļojām. Iegūtas gan augstas vietas, gan čempiones tituli.
Arī tagad dodos uz dažādām sacensībām. Pavasarī piedalījos turnīrā Jēkabpilī, kur startēja vairāk kā septiņdesmit tenisistu. Vasarā sacensību ir mazāk, bet rudenī atkal atsākšu startus. Daļēji tas ir azarts, arī iespēja apliecināt sevi. Tagad sacensībās piedalos ne tikai sieviešu grupā, bet sacenšos arī ar vīriešiem.
Tenisa spēlē tenisu
— Kāpēc sākāt spēlēt tieši tenisu?
— Tas ir interesants stāsts. Mans uzvārds bija Tenisa, un tas droši vien ir viens no iemesliem. Mana uzvārda dēļ ir bijis daudz kuriozu. Kādās sacensībās Kaļiņingradā bija jāparakstās par pusdienu taloniem. Toreiz iznāca tā, ka tajā brīdī biju viena. Kāds no sacensību organizatoriem man prasa: “Kak vaša famiļija?” (“Kāds ir jūsu uzvārds?” — aut.). Es atbildu: “Tenis.”Un tā apmēram pusstundu. Speciāli viņu nedaudz kaitināju, atnāca komandas biedri un paskaidroja, ka man tiešām uzvārds ir Tenisa. Bieži vaicāja: “Vai tiešām Latvijā ir meitene, kurai uzvārds Tenisa, un viņa spēlē tenisu?”
— Vai arī tagad ar sportu nodarbojaties?
— Kad ir iespēja, dodos uz Kokneses sporta centru, kur labprāt “padauzu” bumbiņu. Bet jāatzīst, ka te ir maz cilvēku, kurus sports aizrauj.
Ja vajag, arī zāli nopļaus
— Vai teniss ir vienīgā aizraušanās?
— Noteikti nē. Man patīk gan saimniecībā darboties, gan arī viesus uzņemt. Vasarā te brīvdienās gandrīz katru nedēļu ir viesi. Brauc draugi gan no Rīgas, gan no citām vietām. Viena mana draudzene dzīvo Amerikā, un viņa katru vasaru pie manis atbrauc. Patīk parosīties pa dārzu. Viena no manām vājībām ir puķes, ja vajag, ar izkapti arī zāli varu nopļaut un citus darbus padarīt, man tas patīk. Esmu cilvēks, kas daudz prasa no sevis un no citiem. Mani pat tuvākie radi sauc par Tečeri. Tas nav sliktā nozīmē, bet tāpēc, ka man ir savas prasības. Diemžēl laukos jāmāk viss, jo te atrast palīgstrādniekus ir problemātiski. Tikko samaksā, tā cilvēks pazūd, parasti sāk dzert.
Garajos ziemas vakaros labprāt lasu dzeju. Šad tad “pasēžu” internetā un paskatos, ko jaunie dzejnieki uzrakstījuši, bieži arī izsaku viņiem savas domas. Bieži vien tas pārvēršas garās diskusijās.
Vienīgais, ko nemāku, braukt ar mašīnu. Nekad nav bijis autovadītājas apliecības un nekad nebūs. Esmu mēģinājusi to iegūt, bet jāatzīst — man ir bail. Liekas, visas mašīnas brauc man virsū.
Vēlas izveidot dzīvnieku patversmi
— Arī mājdzīvniekus aprūpējat?
— Nevaru iedomāties savu ikdienu bez dzīvniekiem. Jau Rīgā dzīvoklī bija suns. Tagad ir trīs kaķi un suns. Kad atnācu dzīvot uz Koknesi, domāju te izveidot dzīvnieku patversmi, bet laika trūkuma dēļ tas neizdevās. Taču ideju to izveidot neesmu atmetusi. Ziemā mums pagalmā nāk stirnas, viņas te neviens neaiztiek. Vienīgi žēl, ka pērn viņas rododendru nograuza. Biju salikusi viņām sienu, bet nē — viņas nograuž to, ko nevajadzētu.
Arī četri bišu stropi ir, bet ar bitēm gan es nedarbojos, tas ir jāmāk. Tā bija vīra aizraušanās, tagad bites aprūpē viņa radinieks. Savs medus gan ir.
— Kā jūs atpūšaties?
— Laukos nav laika atpūsties. Ja ir saimniecība, tad vienmēr ir, ko darīt. Tagad sākas ogu un sēņu laiks. Došos uz mežu sēņot un ogot, arī dārzā raža jau tūlīt būs. Jāsāk konservēt. Man ir vairākas “firmas” receptes, pēc kurām gatavoju, piemēram, kraukšķīgos kabaču salātus ziemai, gurķīšus sinepēs un daudzas citas. Pērn kopā ar brāli un dēlu salasījām apmēram 800 litru dzērveņu. Lielāko daļu pārdevām, bet vēl tagad saldētavā ir pašas lasītās ogas. Ziemai sevi nodrošinu. Bez darba dzīvi nemaz nespēju iedomāties. Darba nav tikai sliņķiem. Cilvēkam jāatrod, ko darīt, un atpūsties varēsim tad, kad vairs nespēsim.
