Aizkraukles grāmatnīcā par savām jaunākajām grāmatām stāstīja rakstnieki Monika Zīle un Ēriks Hānbergs. Ar viņiem kopā bija arī grāmatu izdevējs — izdevniecības “Jumava” direktors Juris Visockis.
Aizkraukles grāmatnīcā par savām jaunākajām grāmatām stāstīja rakstnieki Monika Zīle un Ēriks Hānbergs. Ar viņiem kopā bija arī grāmatu izdevējs — izdevniecības “Jumava” direktors Juris Visockis.
Grāmatu atvēršanas sarīkojumā klausītāju grāmatnīcā bija daudz. Viesus un viņu cienītājus ar skaistām melodijām iepriecināja Aizkraukles mūzikas skolas vijolnieces un akordeonisti, kurus rakstnieki draudzīgi nosauca par plāģeriem. Hānbergs pat atzinās: valša ritmi viņam tik ļoti patīkot, ka uzreiz griboties sākt valsēt.
Kā “saldais krējums”
“Jumavas” direktors Visocka kungs pavēstīja, ka viņš un abi rakstnieki ir omulības kluba biedri. Kluba “saldais krējums” esot Monikas Zīles idejas, īpaši viņas receptes, bet Ēriks Hānbergs izceļoties ar lakonismu, jo uzskatot, ka tajā meklējama viņa ģenialitāte.
Par savu jaunāko grāmatu “NeRīga” Monika Zīle atklāja, ka tās nosaukums nav ģeogrāfisks punkts, bet tā mūsu iekšējās telpas daļa, kuru nedaudzina reklāmās un neapbrīno augstākās sabiedrības hronikās. Tāpēc šajā grāmatā esot daudz neizbradātas vienkāršības.
Galanta auditorija
Ēriks Hānbergs, atverot savu tikko izdoto grāmatu “Leģendārais Rīgas Centrāltirgus”, bija runīgāks. Viņš atzina, ka stāstīt protot tēlaini un ilgi, ja tikai esot saprotoša, omulību cienoša klausītāju auditorija.
— Jūtu, ka Aizkrauklē ir galanta auditorija, paldies par to! Man jāatzīstas, ka jaunās grāmatas par Centrāltirgu tapšanu rosināja Monika. Viņa ir tirgus gudriniece — pērk tajā dažādus gardumus saviem ēdieniem, bet es esmu tirgus staigātājs. Tirgū ir tik labi, ka varu stundām pa to klīst un justies pilnīgi viens un neatkarīgs, — tā rakstnieks Hānbergs.
Nevajag staigāt, bet rakstīt
— Reiz Monika saka: “Ko tu, Ērik, tā bezmērķīgi klaiņo? Labāk uzraksti par Centrāltirgu grāmatu!”. Ideju tā nopietnāk sākām “cilāt”, kad uzzinājām, ka šogad Rīgas Centrāltirgum ir 75 gadu jubileja. Sāku krāt faktus.
Lai lasītājus nepārsātinātu, bieza sējuma vietā tapa grāmata ar 34 miniatūrām par tirgus vēsturiskajiem notikumiem, ikdienu un svētkiem, neparastiem, bet patiesiem atgadījumiem gan ar pircējiem, gan pārdevējiem. Man patīk arī tirgus valoda, kurā skan vārdi — pieniņš, sviestiņš, krējumiņš, speķītis, desiņas, šķiņķītis un tamlīdzīgi. Grāmatu veidot palīdzēja arī tirgus administrācija, citādi, īpaši kaut ko fotografējot, varējām nokļūt neveiklās situācijās, kaut vai ar “spirtika” tirgotājiem. Taču grāmata tapa, un ceru, ka tai būs arī turpinājums, — sola Ēriks Hānbergs.
“Tu vari iet…”
Abi rakstnieki stāstīja ne tikai par savām grāmatām, bet arī omulīgiem atgadījumiem no dzīves. Tāpēc divas stundas, viņos klausoties, pagāja nemanot. Uzzinājām kuriozus atgadījumus par kāzām Latgalē, arī par to, kā Hānbergs rīkojies, kad vienā skolā klausītāji tā sarunājušies, ka viņu pašu neviens nedzirdējis. Tad viņš citējis Raini — ar pirkstu norādījis uz kādu pļāpu pirmajā rindā un skaļā balsī teicis: “Tu vari iet, bez tevis iztiks!”. Zālē valdījis absolūts klusums…
Monika Zīle un Ēriks Hānbergs solījās braukt atkal. Gan ar savām jaunajām grāmatām, gan omulības klubiņa jautrībām.
