Pēc garajām brīvdienām darbā ierados ar svētku lielāko guvumu — “riepu” ap vidukli. Smaga gan tā ir, un vainīgas brīvās dienas. Katrā svētku ēdienreizē mani it kā dīdīja kāds velniņš, kurš tā vien dīca: “Nu, kā lai neēd?” Un tādu reižu bija daudz. Pēdējā darbadienā pirms Ziemassvētkiem kolektīvā tos svinējām ar zviedru galdu. Bet tur tāda ēdienu daudzveidība, ka grēks visus nenogaršot. Ziemassvētku vakarā mūsu mājās bija radu saiets. Ar Indriķi centāmies ne pa jokam — bija jāsagatavo deviņi ēdieni. Izvārīju spaini zirņu, jo lauku radi kļuvuši ēdelīgāki nekā agrākos laikos, pagatavoju auksto gaļu, sagriezu rasolu, kā jau svētkos pienākas. Zirņu gan bija mazliet par daudz, bet visi bija jānoēd, jo, pēc senču ticējumiem, tad nebūs asaru. Nākamajā dienā braucām pie Indriķa radiem, bet tur tāds saldais… Trīs porcijas apēdu. Un vēl tā mājas kūka… Piektdien ciemos pieteicās Rozālija. Es taču nevarēju tēlot skopuli — sataisīju lašmaizītes, izcepu kotletes, bet ko viņa? Kā tāda ienaidniece — atnes tiramisu kūku, bez kuras es nekādi nespēju iedomāties savu dzīvi. Tā nu mēs apmainījāmies ar vietējiem jaunumiem un tik ēdām un ēdām. Vēl naktī cēlos un gāju pie ledusskapja pēc pēdējā kūkas gabaliņa, jo bija bail, ka Indriķis neapsteidz. Pēc tam gan rādījās visādi murgi, bet tādas kūkas dēļ ne to vien var paciest. Domāju, divas dienas darbā atvilkšu elpu, bet kur nu? Kolēģei bija jāsvin vārdadiena, bet gada pēdējā darbdienā priekšniecība uzsauca tādu galdu, it kā nākamajā dienā būtu paredzams pasaules gals. Un pēc tam atkal piecas brīvdienas. Protams, diētu taču neievēroju — bija jāapēd visi svētku gardumi. Kad nedēļas nogalē gribēju uzvilkt žaketi, kura man divus izmērus par lielu, šoreiz to nevarēju aizpogāt. Mani pārņēma panika. Sapratu, ka tā nevar turpināties — jāsporto. Labi, ka pērn kolēģi uzdāvināja nūjas. Beidzot tās izsaiņoju. Nu mans iecienītais brīvdienu maršruts “gulta—ledusskapis” tiek veikts nūjojot. Domāju, ar šīm sportiskajām aktivitātēm atgūšu iepriekšējās aprises. Indriķis gan iesaka nūjot ārā, bet vispirms patrenēšos jau ierastajā maršrutā. ◆
