Pirms sarunas ar Krūmiņa kungu zināju viņu kā ilggadēju mežsargu, kuram mežs bijis ne tikai darba vieta, bet arī vaļasprieks un atpūta. Runājoties atklājās vēl citas būtiskas viņa dzīves šķautnes.
Bez kavējumiem
Krūmiņa kungs jau gandrīz divdesmit gadu ir pensijā, un, kā viņš smej: agrāk pats gāja uz mežu, bet tagad jāgaida, kad to kāds pievedīs klāt, proti, malku ziemai. Vienpadsmit gadu pats mājās kungs un ķeizars — kopš sievas Jadvigas vairs nav šaisaulē.
Jāņa kungs, atceroties bērnību, skolas laiku, teic, ka pamatskolu beidzis bez nevienas kavētas stundas, kur nu vēl dienas. Skolas pārzinis bijis pārsteigts, jo visā skolas pastāvēšanas laikā ko tādu piedzīvojis pirmo reizi.
— Patika vai vajadzēja mācīties?
— Daudz sportoju, patika arī, tāpēc citām domām neatlika laika. Vasarā skrēju, ziemā slēpoju. Skolā bija vēl viens Jānis Krūmiņš, nedaudz vecāks, un ar viņu sacensībās bieži dalījām augstākās vietas. Vēlāk uzzināju, ka viņš apmeties uz dzīvi Anglijā un pirms trim gadiem miris. Bet 1. klase bija ļoti liela — ap četrdesmit skolēnu. Beidzām gan mazāk, daudzi atpalika mācībās. No tās klases nu dzīvi esam tikai divi — es un vairāku grāmatu autors Uldis Lasmanis.
Pie alus glāzes ar Vili Lāci
— Jau bērnībā zinājāt, ka vēlaties būt mežsargs?
— Pēc pamatskolas beigšanas viens no pirmajiem darbiem bija dežurēšana uguns novērošanas tornī Sunākstes mežniecībā. Tūlīt pēc kara iestājos Saukas lauksaimniecības tehnikumā, lai skolotos par agronomu, bet pabeidzu tikai trīs kursus. Skolu slēdza, un mācības nācās turpināt Priekuļos. Pēc studijām norīkoja darbā mērniecības daļā. Priekšniecība bija tajā ēkā, kurā tagad visi deputāti — Saeimas namā. Darbs bija kā brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” — vajadzēja mērīt kolhozu un sovhozu zemi. Pirmā šāda uzmērīšana, līdz ar to pirmā darbavieta, bija Skrīveros. Tad Viskāļos, Krapē, Dobelē, Aucē. Tur rudenī, Oktobra svētkos, satiku toreizējo Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāju Vili Lāci. Toreiz pie alus glāzes kopā ar kolēģiem pasūdzējāmies par darba problēmām, un nākamajā dienā jautājumu atrisināja.
— Vai padomju armijā arī dienējāt?
— Kamēr biju mērnieks, braukāju pa Latviju, un dienests armijā gāja secen. Kad darbavieta iegadījās tuvāk Sunākstei, iegriezos mājās. Tur mani jau gaidīja vairāki paziņojumi no kara komisariāta. Ierados pieteikties. Bez liekām runām matus noskuva un pēc mēneša jau biju Ukrainā artilērijas karaspēka daļā. Tur pagāja teju četri gadi. Dienesta pienākumi bija līdzīgi kā civilajā dzīvē — koordinātu, attālumu noteikšana. Diviziona komandieris, kā vēlāk noskaidroju, bija dzimis Latvijā, bet to dabūju zināt, tikai demobilizējoties. Laikam nevēlējās brāļoties ar kareivjiem. Vēlāk uzzinājām, ka arī citi virsnieki bija latvieši. Kādā reizē, mums, grupai latviešu, sarunājoties, iejaucās sarunā un skaidrā latviešu valodā teica — runāt jums neviens neaizliedz, bet apdomājiet, ko sakāt. Dienestam beidzoties, piedāvāja mācīties par virsnieka vietnieku. Neparko negribēju dzīvi saistīt ar armiju, atrunājos, kā mācēju.
Kokus atstāj Daugavā
— Atgriežoties Latvijā, turpinājāt iesākto?
— Atpakaļ mērniekos pēc dienesta netiku. Neesot atbilstošas izglītības, un iepriekšējo gadu pieredze neko nenozīmēja. Par laimi, māsīcas vīrs bija mežsargs. Dzīvojām vienā mājā, reizēm viņš mani paņēma līdzi uz mežu. Palīdzēju ar aprēķiniem, kas viņam tik ļoti neveicās. Iepazinos ar citiem amata brāļiem, un šī lieta iepatikās. Pēc kāda nelaimes gadījuma, kad radinieks gāja bojā, man piedāvāja ieņemt viņa vietu. Biju ar mieru, bet pret to bija kolhoza priekšsēdētājs. Pateicoties toreizējam partijas rajona komitejas sekretāram, arī medniekam un lielam meža draugam, kurš pierunāja kolhoza priekšsēdētāju, sākās manas mežsarga gaitas. Kādu mēnesi mācījos kursos Rankas lauksaimniecības skolā, un ar tām zināšanām pietika. Pārējo apguvu praksē.
— Kādas epizodes no mežsarga gaitām visvairāk palikušas atmiņā?
— Esmu viens no vainīgajiem Staburaga klints applūdināšanā. Manā uzraudzībā notika Daugavas krastu applūdināmo zonu noteikšana un apauguma likvidēšana. Vadīju no vairākām MRS atsūtītos strādniekus. Sākām pie Sērenes robežas, tālāk — Koknese, Altenes pilsdrupas, Staburags. Tur upes krasti bija stāvi, vīri strādāja, virvēs iekārušies. Gadījās arī pa nelaimes gadījumam, kad virve nebija pietiekami nostiprināta, vīrs krita, un tikai cigarešu etvija krūšu kabatā paglāba no nopietnākas traumas. Vīru bija daudz, un ar darbiem tikām galā nepilna gada laikā. Pavasarī darbus iesāka un vēlā rudenī beidza. Tehnikas bija maz, tikai motorzāģi. Daži koki, piemēram, ozoli, bija tik milzīgi, ka zāģēt bija žēl, bet ko darīt. Izcelt un aizvest tos nebija iespējams, pārāk smagi, tā arī palika guļam Daugavā. Pārējos, kas bija kustināmi, ar traktoriem vilka laukā, zāģēja malkai. Applūdināšanas dēļ daudzas labas saimniecības, kuras bija lēzenākā vietā, palika zem ūdens. To īpašniekiem valsts maksāja labas kompensācijas. Skumji, ka daudz skaistu vietu, arī Pērses ūdenskritums, palika zem ūdens.
— Vai bijāt klāt arī pašā applūdināšanas procesā?
— Applūdināšanu neredzēju, jo tad jau atkal strādāju mežniecībā. Bet tās vietas, kur agrāk bija līdzenums, kur — krauja, vēl tagad varētu parādīt. Vīgantes parka skulptūra “Daina” toreiz bija pašā kraujas galā, tagad gandrīz vienā līmenī ar Daugavu. Par Liepavotu un estrādi pie tā vēl tagad sirds sāp. Skatītāju sēdvietas bija kā dabiski veidotas klintī. Zemāk — estrāde, aiz tās vēl pāris metru — pakāpieni līdz Daugavai. Bērnībā Līgosvētkos pie Liepavota ne reizi vien būts, bet tagad turp pat negribas doties. Toreiz tur pulcējās tik daudz tautas — vieni kājām, citi zirgu pajūgos. Tos novietoja laukumos pie parka, kuri tagad pa daļai apbūvēti. Piekalne bija kā nosēta bufetēm, tirgotājiem. Vēlāk, Saukas tehnikumā mācoties, devāmies uz turieni ar kori, smagajā mašīnā sasēduši. Skats bija tik grandiozs, bet tagad no tā nekas nav palicis pāri.
Nācās arī draugus nodot
— Strādājot par mežsargu, devāties arī medībās?
— Sestdienas un svētdienas lielākoties pagāja medībās kopā ar Ministru Padomes un Valsts plāna vīriem. Arī Augusta Vosa brālis Jānis bija viņu vidū. Augstie kungi atbraukuši vienmēr gribēja pacienāt, bet pirms medībām neko tādu neatļāvāmies. Pēcāk gan, tad tā kārtīgi. Viņiem vajadzēja parādīt labākās medību vietas, lai neaizbrauktu atpakaļ uz Rīgu tukšā. Pats arī tolaik biju kaislīgs mednieks. Medību laikā tornī tolaik nesēdēja, vajadzēja paļauties uz savām maņām, redzi. Gadījās, ka zvēra vietā dzinējs trāpīja dzinējam. Vienu šādu gadījumu izmeklēja, un secinājums bija, ka lode, atsitusies pret zaru un mainījusi trajektoriju, netrāpīja zemē vai kokā, bet ieurbās masta vīra rokā. Kādā citā reizē rīdzinieki pēc medībām neizlādēja ieroci, un, jau mājup braucot, notika nelaime — lode trāpīja krustos.
— Darbs mežā ir romantisks?
— Vienmēr svaigā gaisā. Ej un skaties, kas notiek apkārt, pat īpaši nemeklējot. Mazie lapsēni alas priekšā spēlējas, jaunās vāverītes lēkā kokos. Vairākas reizes nācās dot ceļu aļņu mātei ar bērniem. Arī pamatīgus lāča pēdu nospiedumus Viesītes upes krastos redzēju, pašu ķepaini gan nē. Uz sēnēm kārs nebiju, bet ogas gan garšo — tās lasīju. Arī citiem labākās ogu vietas parādīju. Gadījās ar malumedniekiem karot. Mobilo telefonu toreiz nebija, nācās likt lietā apķērību, drosmi. Tagad, ja dzird šāvienu, vairākiem novēršanas torņiem sazinoties, šāvēju ātri var atrast. Bija gadījumi, kad skaidri pateica — ja ziņosi, nekur tālu neaiziesi. Ko man bija atbildēt? “Mani nošausi, nāks vietā cits, vieta tukša nepaliks”. Kādus četrus gadījumus izdevās arī līdz tiesai novirzīt. Bija arī tā, ka jānodod labs draugs — pārkāpumu redzēja citi un gaidīja manu rīcību.
Vien kailcirte
— Vai var salīdzināt tā laika un mūsdienu mežsarga darbu?
— Jēkabpils MRS mežsarga amatā pagāja 30 gadu. Protams, tajā laikā neskopojās ar pateicībām un apbalvojumiem par plāna izpildi — meža izstrādi, atjaunošanu, jaunaudžu kopšanu, cirsmu fonda sagatavošanu. Pie katra koka vajadzēja pieiet, to uzmērīt, noteikt augstumu. Neesmu iedziļinājies mūsdienu mežsarga pienākumos, bet tie noteikti ir ļoti atšķirīgi. Nevar salīdzināt to laiku tehniku ar mūsdienu, līdz ar to mežizstrādes apmērus, bet, redzot cirsmas pa ceļam uz Aizkraukli, nedod dievs, ja tā strādātu tolaik. Ja pamanīja kādu melnā stārķa ligzdu, tur tuvumā ar zāģi nedrīkstēja rādīties. Tagad viss mežs ir viena vienīga kailcirte. Nocirsti pat tādi koki, kuriem, manuprāt, vēl vajadzēja ļaut augt. Turpretī pie dzimtajām mājām, kur bija iekopti meliorēti lauki, tagad tie aizauguši ar mežu. Arī tolaik gadījās pārkāpumi, bet mežniecības, mežsargi savā starpā bija draudzīgi, viens otram palīdzēja. Mūsdienās novērojams pretējais.
***
Pēc sarunas aicinu sirmo, bet saviem gadiem pēc izskata neatbilstošo vīru laukā, lai nofotografētu. Nostājamies pie malkas kaudzes. Aiz tās redzams dārziņš, kurā rudenī uzziedēs asteres un gladiolas. Brīnos par šī vīra enerģiju un pozitīvo dzīves skatījumu. Jautāju viņam, vai pagājušajos Jāņos aplīgots ar’? “Nebija, par ko,” viņš atbild, “vai arī baidījās.”
