Sērenes pagasta “Lielbičānu” saimniece Anna Buišus meitai lūgusi nopirkt vieglākus gumijas zābakus, lai dotos dārzā, kad nokusīs sniegs.
Sērenes pagasta “Lielbičānu” saimniece Anna Buišus meitai lūgusi nopirkt vieglākus gumijas zābakus, lai dotos dārzā, kad nokusīs sniegs. Viņa ļoti mīl puķes, un pie mājas, kurā Annas kundzes ģimene dzīvo trīs gadus, dārzs vēl tikai top.
Anna Buišus šajās dienās svin astoņdesmit gadu jubileju. Pa istabu viņa pārvietojas, turoties pie mēbelēm, bet ārā dodas, atspiežoties uz spieķa. Tomēr sirmajā sievā jaušams spēks, spīts un griba vēl daudz ko padarīt. Viņas ikdienas pienākums ir izkurināt krāsni un pagatavot maltīti, gaidot meitu Ainu pusdienās. Ar nepacietību Annas kundze gaida pavasari, lai varētu sākt strādāt dārzā.
Paliek uz mūžu
Anna Buišus ir ukrainiete un jau agrā jaunībā piedzīvoja kara šausmas un izsūtīšanu, strādājot smagu, sievietei nepiemērotu darbu. Otrā pasaules kara otrajā gadā sešpadsmit gadu veco meiteni kopā ar citiem ukraiņiem sadzina lopu vagonos un aizveda uz darba nometni Vācijā. “Divpadsmit dienu pavadījām ceļā, un tikai Varšavā mūs vienu reizi pabaroja. Visu pārējo laiku bija jāiztiek ar līdzpaņemto pārtiku. Nokļuvusi Vācijā, sāku strādāt manufaktūras fabrikā, darīju arī citus darbus. Svešumā pavadīju trīs gadus un kara beigās atgriezos dzimtenē. Lai arī Vācijā nokļuvu piespiedu kārtā, nevis pēc brīvas gribas, pēc atgriešanās Ukrainā jutos kā nosodīta. Mūs atkal sūtīja vissmagākajos darbos,” atceras sēreniete.
Pēc dažiem gadiem Annas kundzi nosūtīja darbā uz Latviju. Sākumā tas bija paredzēts kā divus mēnešus ilgs komandējums, taču liktenis bija lēmis citādi. Sieviete te iepazinās ar puisi, kurš vēlāk kļuva viņas vīrs, un Anna palika te uz mūžu. Ģimenes dzīves sākums bija visai interesants, jo jaunais pāris savā starpā sarunājās vācu valodā, bet vīramāte vāciski neprata, tikai nedaudz krieviski. Kad piedzima Aina, mazmeitai pasakas latviešu valodā lasīja Annas kundzes vīramāte, bet otrajam Buišus ģimenes bērniņam Jānim tās latviski lasīja jau pati Anna.
Sienot kūlīšus, pārsteidz vadību
Sērenē mūžs pavadīts, strādājot vietējā kolhozā. Sešdesmitajos gados laukus vēl apstrādāja ar zirgu, daudz ko darīja ar rokām. Annas kundze atceras, ka reiz bija jāvāc labība un jāsien kūlīšos. Viņa dienā sasēja 500 kūlīšu, un brigadieris nāca skatīties, vai tiešām viens cilvēks spēj paveikt tik daudz. Kad iepraktizējās, strādniecei veicās vēl labāk. Vēlāk, kad arvien vairāk izmantoja mašīnas un iekārtas, strādāt kļuva vieglāk. Pēdējos darba gados Annas kundze veda strādniekiem pusdienas.
Sērenieši Annu Buišus atceras kā stingru sievu ar savu nostāju. Dzirdot šādu raksturojumu, Annas kundzes meita Aina, kura piedalās mūsu sarunā, saka: “Labi, ja cilvēkam ir stingra nostāja visās lietās. Tieši tā mamma saturējusi kopā arī mūsu ģimeni, izaudzinājusi bērnus. Taču stingrā rakstura dēļ viņai nekad nav bijis ienaidnieku, mamma ar apkārtējiem labi sadzīvo. Viņa uzskata: kāds tu būsi pret citiem, tādi viņi būs arī pret tevi.”
Grib dziedāt himnu
Tikai 74 gadu vecumā Annas kundze nolēma iegūt Latvijas pilsonību. Mācījās valsts vēsturi, apguva politiku, par ko līdz tam laikam īpaši neinteresējās. Skatījās televīzijas raidījumu “Panorāma”, vairāk lasīja avīzes un drīz jau mācēja nosaukt visus tā laika Latvijas politiķus. Tagad “Panorāmas” noskatīšanās ir ikvakara rituāls. Arī viskarstākajā darba laikā pievakarē visu pārtrauc, lai noskatītos jaunākās ziņas.
Tā kā uz eksāmenu Naturalizācijas pārvaldes Aizkraukles nodaļā Annas kundze aizbraukt nevarēja, komisija ieradās pie viņas mājās. Sēreniete tik ļoti gatavojās šim notikumam, ka Latvijas himnu meitas spēlētā akordeona pavadījumā bija gatava arī nodziedāt. Arī tekstu latviešu valodā lasīja tik aizrautīgi, ka komisijas locekļi nevarēja apturēt.
Represē divreiz
Reizē ar Latvijas pilsonību Annas kundze ieguva arī represētās statusu. Viņa pati uzskata, ka represēta divreiz mūžā. Pirmo reizi 1942. gadā, kad viņu no dzimtās Ukrainas aizveda uz darba nometni Vācijā, un otrreiz — tepat, savās mājās. Pirms trijiem gadiem “Galagudzēnos”, kur Buišus ģimene bija nodzīvojusi 54 gadus, ieradās mājas bijušie īpašnieki un izlika tās iemītniekus ārā. Ne kara gados pārdzīvotais, ne smagais darbs nesagrāva mājas saimnieci tā, kā aiziešana no mājām, kur veidots ģimenes pavards, piedzimuši un izauguši bērni, iestādīts dārzs.
Lai mātei būtu, kur dzīvot, dēls Jānis bankā paņēma kredītu un turpat netālu nopirka nelielu mājiņu, un jau trešo gadu visa ģimene labiekārto ēku un apkārtni. Annas kundzes meita Aina atzīst, ka jaunajās mājās iejutusies labi un ir gatava sākt jaunu dzīvi, bet māte jūtas kā koks, kurš ar visām saknēm izrauts un pārvests citur.
