Vallietis Jānis Zvejnieks pērn pavasarī sāka saimniekot tēva mājās “Smilgas” un apstrādā ap četrdesmit hektāru pie tām esošās zemes. Līdzās šim īpašumam ir Jāņa mātes Ineses, sievas Līgas un kaimiņa Andra Zirnīša “Suitiņu” saimniecība. Savstarpēji kooperējoties, Jānis ticis pie deviņām govīm, desmit aitām un graudiem sēklai.
Te nav Zemgales auglīgās augsnes
Meklējot Jāni, nonāku “Smilgās” un lauka malā ieraugu kombainu “Ņiva”. Paša braucēja gan nav, toties ir gods iepazīties ar Jāņa tēvu, kurš zina teikt, ka dēls remontē kaimiņu traktoru. Pēc pāris minūšu brauciena sarokojos ar rudmatainu smaidīgu vīru, kurš ir meklētais Jānis. Piesēžam uz sola līdzās atjaunot sāktai senai mājai. Izrādās, arī Jāņa kaimiņš Andris vēlas saglabāt senču īpašumu.
Jānis Latvijas Lauksaimniecības universitātē studējis agronomos, jo zemes apstrāde viņam bijusi tuva kopš bērnības. Un doma, ka pelnīt vajadzētu vairāk, lai naudas pietiktu ģimenei, kurā aug divi bērni, Jāni nepametot. Ja saimniekošana Valles pusē neveiktos, iespējams, dotos peļņā uz ārzemēm. Tur, Anglijā un Dānijā, viņš pāris reižu jau pabijis.
Valles pusē Jānis ar sievu ienācis no Jelgavas apkaimes. Te, viņš saka, cīņa par zemi norit mierīgi, ne tā, kā tur, kur agrāk dzīvojis. Lai gan, kad jautājis kaimiņam, vai iznomās viņam zemi, jau nokavējis — viņš to atdevis nomā SIA “Agronika” no Ogres novada, kas nesen sākusi darbu šajā pusē. Salīdzinājumā ar Jelgavas līdzenumu zeme te jūtami mazauglīgāka. Nepietiek uzkaisīt nedaudz minerālmēslu, lai kombainam būtu, ko darīt. Te nopietni jāpapūlas, lai sasniegtu labu ražību.
No katra pa druskai
Jānis kopā ar sievu strādājis viņas līdzās esošajā saimniecībā — SIA “Alfa — alfa”, un blakusesošā tēva zeme izmantota vien govju ganībām. Lai veidotu atsevišķu grāmatvedības bilanci, nolēmis strādāt pats savā saimniecībā, un tādējādi iespējams arī piedalīties jaunajiem zemniekiem paredzētajos projektos līdzekļu iegūšanai. Nebūtībā neaizies arī tēva māja, kuras atjaunošanai tagad laiku pa laikam izdodas veltīt kādu brīdi. Pērn daļu ganību uzaris, no kaimiņa aizņēmies graudus un iesējis ziemājus. Tagad ir laiks tos nokult.
“Tā mēs viens otram palīdzam,” stāsta Jānis. “Izveidojies savdabīgs kooperatīvs, kurš kopumā apstrādā ap 140 hektāru. Mātes un sievas saimniecībā strādāju ar traktoriem un agregātiem, jo vienas saimniecības platībām tehnikas, piemēram, traktora T — 150, jauda ir par lielu.
Māte nodarbojas ar aitkopību un piešķīra man to, kā viņai visvairāk — aitas, tāpat arī sieva — govis un buļļus. Iegādājos pārdesmit vistu, jo olas arī garšo. Šogad govju skaits palielināts līdz deviņām.”
Lopi kā krājkasīte
Kāpēc pieņemts lēmums apstrādāt tēva zemi, atjaunot māju? Jānis teic — krīze lika mainīt attieksmi pret vērtībām. Strādājot ārzemēs, nevajadzēja domāt par to, vai pietiks naudas, vai var ko atļauties, jo naudas bija tik daudz, ka pat jādomā, kā to iztērēt. Bet gandarījuma no tā nebija. To atzinuši arī citi ārzemēs strādājošie latvieši. Līdzko piedzīvo pārsātinājumu, mantas pietiek, rodas vēlēšanās būt ar ģimeni, ēst rupjmaizi, speķi. Tur strādājot, gandarījums var būt vien par to, ka vakar izdevās pielasīt sešas kastes ar ogām, šodien — septiņas un par to saņemt vairāk naudas.
Latvijā strādājot, ir gandarījums par to, ka to dara uz savas zemes, saviem lopiem, ar cerību, ka būs arvien labāk. Bez cerības būtu slikti. Vai šis gads viesis optimismu? Jānis teic, ka ne mazu. Sākumā bija izdzīvošana. Graudi pirmajai sējai ņemti uz parāda, un to atdevis no platību maksājumu naudas. Svarā pieņēmušies lopi, un nu izskatās pēc labi pārdodamiem. Tāpat labi auguši graudi, būs, ko nokult. Paliks gan lopiem barībai, gan sēklai pietiks, un daļu varēs pārdot. Lopi pagaidām ir kā krājkasīte, kurā ielikta daļa platību maksājumu naudas, un ieguvums būs nākotnē. Uz peļņu no deviņiem jaunlopiem cerēt nevar, bet tas ir labs starts. Savukārt mājas atjaunošana notiek lēni, un dzīvošanai tā vēl kādu laiku nebūs piemērota. Bet, lai tā nesabruktu vai netiktu izlaupīta, jāglābj, kas glāb-
jams.
Strīdus izšķir rudens
Esot rēķināts, cik naudas būtu nepieciešams, lai pabeigtu mājas atjaunošanu, iegādātos jaunu tehniku, bet kredītu tam ņemt nevēloties. Pietiek ar pieredzi sievas saimniecībā. Ar kredītiem ir “jautri”. Šobrīd jāiztiek ar to, kas ir. Protams, gribētu skaistu māju, traktoru, bet jābūt reālistam — ar 37 hektāriem to nevar atļauties. “Kādā žurnālā lasīju, ka Austrijā trīs zemnieki kooperējušies un nopirkuši jaunu “John Deere”. Kopējā platība — 42 hektāri. Cik tālu mēs no tā esam, lai tik mazai platībai kooperējoties pirktu jaunu tehniku? Tik hektāriem, cik ir man, jaunu traktoru neizdevīgi pirkt, tāpēc prātīgāk pamocīties ar veco “Ņivu”. Ja izdosies palielināt graudaugu ražību, varēs domāt par jaudīgāku,” saka Jānis. “Lai arī kooperējamies, vienmēr aktuāls ir jautājums — vai latvieši spējīgi strādāt zem viena karoga? Katram sava motivācija, kāpēc ko darīt. Esmu piedāvājis apcerēt arī šo Austrijas piemēru un citu ārzemju pieredzi. Ar Andri sadarbojos trešo gadu, un idejas mums ir līdzīgas, lai arī ceļi to realizācijai ne vienmēr sakrīt, šķēpus laužam regulāri. Pasēžam, iedzeram kafiju un pastrīdamies. Par lopu turēšanu, graudu audzēšanu. Vienprātība arī nebūtu laba. Pēc strīdiem bieži vien paliekam katrs pie savas idejas, bet visu vietā noliek laiks, rudens, ražas novākšana.”
