Gandrīz katru dienu Latvijas plašsaziņas līdzekļos var redzēt un dzirdēt zemkopības ministru Jāni Dūklavu runājam par lauksaimniecību un politiku. Tomēr ne visi zina, ka ministrs ilgu laiku dzīvojis Jaunjelgavā, tur beidzis vidusskolu un bijis viens no Anša Epnera dokumentālās filmas “Četri meklē miljonu” galvenajiem varoņiem. Jānis Dūklavs pirms apstiprināšanas ministra amatā bija “Piebalgas alus” valdes priekšsēdētājs, Latvijas Alusdarītāju savienības valdes priekšsēdētājs, darbojies Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā.
“Mēs bijām četri”
— Kā gadījās, ka esat viens no Anša Epnera dokumentālās filmas “Četri meklē miljonu” galvenajiem varoņiem?
— Tie bija pirmie gadi, kad sāku strādāt kolhozā. Tajā laikā apvienoja divus kolhozus, kuri nebija ekonomiski spēcīgi. Režisors Ansis Epners un operators Kalvis Zalcmanis saskatīja, ka no šīs situācijas kaut kas iznāk.
— Kāpēc izvēlējās tieši jūs?
— Tajā laikā tas bija eksperiments. Jaunos speciālistus norīkoja darbā uz kādu saimniecību. Es mācījos LLA 5. kursā, kad nokļuvu kolhozā. 1975. gada decembrī kļuvu par tā priekšsēdētāju un 1976. gadā beidzu akadēmiju. Pārējie trīs — Roberts Dilba, Pēteris Micāns un Ivars Vilks — atnāca apmēram pusgada laikā. Tas nebija plānots.
— Un kā veicās? Miljonu atradāt?
— Ar miljonu viss kārtībā. Sākām strādāt, pirmajos gados — ar zaudējumiem. Pēc trim četriem gadiem saimniecība strādāja “pa nullēm”. Kad beidzās kolhozu ēra, saimniecības peļņa pārsniedza 10 miljonu. Pastrādājām tīri normāli. Piebalga nav vieta, kur var iegūt lielas graudaugu ražas, mēs vairāk nodarbojāmies ar palīgražošanu, gatavojām koka modeļus Krievijai, pēc tam pārņēmām mēbeļu kombinātu. Tad izveidojām alusbrūzi. Bija fermas un tehnika, viss bija. Tā pa īstam nostiprinājāmies tad, kad kolhozus jau sāka likvidēt. Lauksaimniecībā nekas ātri nenotiek. Sākumā viegli nebija, uz kopsapulcēm ieradāmies nodurtu galvu, pēc tam jau tik traki nebija.
— Ko tagad dara pārējie filmas varoņi?
— Ivars Vilks nodarbojas ar savu biznesu, tas ir, ar mobilo spēkbarības ražošanu. Viņam pieder vairākas automašīnas, ar kurām brauc pie zemniekiem un sagatavo spēkbarību. Pēteris Micāns ir alusdarītavas “Piebalga” vadītājs. Arī Roberts Dilba joprojām saistīts ar lauksaimniecību.
Mežsaimnieks par kolhoza
priekšsēdētāju
— Pēc izglītības esat mežsaimnieks. Kāpēc kļuvāt par lauksaimnieku?
— Toreiz cītīgi darbojāmies komjaunatnē. Es vadīju četras studentu celtnieku vienības. Sadarbība bija starptautiska, viņi brauca pie mums, mēs — pie viņiem. Es viņus Latvijā uzņēmu, divas nedēļas — ekskursija, parasti uz Ļeņingradu. Tad bija piedāvājums strādāt kolhozā, LLA vadība un partija atbalstīja. Izvēlējāmies “Piebalgu”, tā tur arī palikām. Pirmo gadu ar Robertu Dilbu dzīvojām pie saimnieces privātā mājā, istabā, kas bija mazāka kā kopmītnē. Tajos laikos tas nebija nekas īpašs.
— Nebija žēl, ka kolhozu likvidēja?
— Viss bija atkarīgs no zemes, man bija ilūzija, ka visu zemi izdosies saglabāt. Piebalgas pusē tā piederēja privātīpašniekiem. Visi atguva savas platības, un viss. Kad kolhozu likvidēja, man piederēja tikai Līvānu tipa māja. Tur saimniekošanas tradīcijas ir ar dziļām saknēm. Visi kaut ko paņēma, liela daļa saimniecības ēku sagāzās. Bija trikotāžas cehs, kur pārstrādāja aitas vilnu, pat nemazgātu varēja vest. Jaunpiebalga bija Gaujenas rajona centrs. Tur reiz bijusi grāfa Šeremetjeva medību pils. Piebalgai ir sena vēsture. Bijušajā slimnīcā izveidojām kantori. Savlaik celtniecībā strādājām vairāk nekā starpkolhozu celtniecības organizācijā. Būvniecībā bija nodarbināti vairāk nekā simt cilvēku. Bija mežsaimniecība un ceļu būve. Tas bija astoņdesmito gadu beigās. Arī mēbeļu ražotni puikas nolaida uz grunti. Mēs pārņēmām alusdarītavu.
Seko Bauskai un
Tērvetei
— Alusdarītavas agrāk kolhozā nebija?
— Alusdarītavu uzbūvējām no jauna. Redzējām, ka labi veicas “Bauskas alum” un “Tērvetei”. Domājām — kāpēc gan lai nebūtu “Piebalgas alus”? Laba palīgražošana. Toreiz mūsu šefības organizācija bija “Trestorgpiščeprom”, kas visas trīs Baltijas republikas apgādāja ar pārtikas ražošanas iekārtām. Viņi ieteica, šo to sapratām un 1989. gadā sākām ražot “Piebalgas alu”. Jāņos bija lieli svētki.
“Kā gan te var
justies?”
— Esat strādājis ne tikai Piebalgā?
— Esmu strādājis daudzos vadošos amatos — esmu bijis gan kolhoza priekšsēdētājs, gan sava uzņēmuma vadītājs. Diezgan liela pieredze arī sabiedriskajās organizācijās — esmu bijis Alus darītāju savienības vadītājs, arī Tirdzniecības un rūpniecības kamerā un Darba devēju konfederācijā esmu darbojies. Līdz ar to esmu zinājis, kas notiek Latvijā. Piecpadsmit gadu esmu saistīts ar lauksaimniecību. Ir jauna tehnika un tehnoloģijas, bet pamatbūtība nemainās. Nesen man kāds veterinārārsts uzrakstīja vēstuli, diskustējot par biežajiem kursiem un to lietderību. Man palicis atmiņā: “Ministra kungs, ja jūs atceraties, kā laikā, kad jūs bijāt kolhoza priekšsēdētājs, tā arī tagad govis joprojām apsēklo no aizmugures.” Ir absurdi, ka praktizējošam vetārstam ar 20 gadu darba pieredzi katru gadu jākārto sertifikāts, jāmaksā 60 latu, lai viņš drīkstētu apsēklot govis. Tas ir tāpat, ja ķirurgam būtu katru gadu jāsaņem atļauja iešpricēt…
— Kā jūtaties ministra krēslā?
— Kā gan te var justies? Par to katru dienu televīzijā un radio stāsta. Ja valdība nav stabila, tad stabilitātes nav valstī kopumā. Tas ietekmē visus iedzīvotājus. Arī balsojums pret ģenerālprokuroru liecina par nestabilitāti. Tā nav stabila strādāšana. Par katru balsojumu jāiet un jārunā, jāpārliecina deputāti, ka tas ir pareizi. Protams, es labāk justos valdībā, kāda tā bija pirms apmēram trim gadiem, kad valsts strādāja ar pozitīviem rādītājiem, gada beigās bija budžeta pārpalikums, varēja domāt, kā palīdzēt tiem, kam klājas smagāk, varēja palielināt subsīdijas, atbalstīt skolēnus. Visām nozarēm bija nauda, ko varēja investēt. Tagad tādu līdzekļu nav, jādomā par pamatfunkciju izpildi, neko vairāk. Nav patīkami, ka jātiekas ar cilvēkiem, kuri vaicā, kad būs labāk. Es nevaru atbildēt. Nezinu, kad būs labāk, nevaru pateikt, ka 2011. gadā būs labāk kā šogad. Nevienam cilvēkam nav patīkami stāstīt nepatīkamo.
Turpinās
strādāt
— Cik bieži iznāk atbraukt uz Jaunjelgavu?
— Pirms pāris gadiem, kad māte vēl bija dzīva, diezgan bieži braucu, tagad retāk, četras piecas reizes gadā iznāk. Kādreiz aizbraucu ciemos pie klasesbiedriem. Maz gan viņu palicis. Liela daļa izklīduši.
— Vai ir laiks arī atpūtai?
— Diezgan maz. Kādreiz cenšos brīvdienās padzīvot mājās Piebalgā, pabūt pie kādas ūdens peļķes. Nedaudz ar praktiskām mājas lietām padarboties. Bet tas ir tikai brīvdienās. Visu darba apjomu astoņās stundās nevar paveikt. Darbadiena parasti sākas ap astoņiem no rīta un ilgst līdz septiņiem astoņiem vakarā. Cilvēki nāk, grib aprunāties, par darba trūkumu sūdzēties nevar. Bet nevaru teikt, ka man šis darbs nepatīk. Man patīk strādāt ar cilvēkiem, īpaši tad, ja viņiem var kaut ko labu izdarīt. Ja nevar, tad gan nav patīkami. Pēdējā laikā mēs esam iemācījušies — turieties, gan jau būs labāk utt. Bet tas jau neko nemaina.
— Ko darīsiet, kad vairs nebūsiet ministrs?
— Šo jautājumu man uzdod daudzi. To pašu, ko darīju, kad nebiju ministrs. Strādāšu. Vai atgriezīšos sabiedriskajos amatos, nevaru pateikt, bet uzņēmējdarbībā noteikti.
