“Cilvēkam jebkurā vecumā jābūt optimistam, arī tad, kad tik daudz gadu nodzīvots,” saka Jānis Liepiņš no Bebriem.
“Cilvēkam jebkurā vecumā jābūt optimistam, arī tad, kad tik daudz gadu nodzīvots,” saka Jānis Liepiņš no Bebriem. Šodien enerģiskais vīrs, kuram dzīves pavedienā ieausts mežsarga rūdījums, savējo pulkā svin 75 gadu jubileju.
Jāņu dzimta
Jāņa Liepiņa tēva mājas ir tepat Bebru pagasta “Kalniņos”, un viss jubilāra mūžs pagājis dzimtajā pagastā. Jānis ir vecākais dēls kuplajā ģimenē, kurā aug četri dēli un viena meita. Dzimtā iegājies, ka vecāko dēlu ģimenē sauc par Jāni, un šo tradīciju cenšas saglabāt arī nākamās paaudzes. Jubilāra vecāko dēlu sauc šajā latviskajā vārdā, arī mazdēlam otrais — baznīcā dotais — vārds ir Jānis. Dēls gan gribējis šo vārdu puikam reģistrēt jau dzimtsarakstu nodaļā, taču tur ieteikts izvēlēties citu — kārtojot dokumentus, būs sarežģīti atšķirt, kurš Jānis Liepiņš, turklāt vēl Jāņa dēls, galu galā ir.
Jubilārs kopā ar sievu Jevdokiju nu saimnieko “Smiltainēs” — mājās, kuras padomju laikā nopircis viņa tēvs un brālis. “Laukos darba netrūkst, kaut arī veselība vairs nav tik stipra kā jaunībā, vēl jau ar visu galā tiekam,” saka Jāņa kungs. “Vecākajam dēlam ir zemnieku saimniecība, mēs tikai jaunajiem “piepalīdzam”,” paskaidro saimniece. Kūtī aug rukši, gotiņas un jaunlopi, viņu aprūpe ir abu saimnieku ziņā. Arī zirgs Egils, kuru iegādājušies, lai būtu palīgs saimniecības darbos. “Bijušais īpašnieks zirdziņu sauca par Egiju, bet kur nu tik sarežģītu vārdu, tā mēs nokrustījām viņu latviskāk,” atklāj Jevdokijas kundze.
Paša stādīti meži
“Savā dzīvē esmu daudzos amatos strādājis,” atmiņās kavējas Jāņa kungs. “Biju sekretārs pagastmājā, kādu laiku strādāju par brigadieri, uzskaitvedi Kokneses mašīnu un traktoru stacijā. Tad no darba nācās aiziet, un kolhoza priekšsēdētājs ieteica, ka Meņģeles mežniecībā ir brīva mežsarga vieta. Tur savukārt piekodināja — ja gribi strādāt, jāmācās!”.
Mežsarga arods, kurā pēc Rankas meža skolas beigšanas Jānis Liepiņš strādājis 37 gadus, sākumā Meņģelē, tad Kokneses mežniecībā, spēja ieinteresēt, un vīram bija ne tikai maizes darbs. “Dažādos laikos gan tiku visādi dēvēts — mežsargs, meža tehniķis, mežzinis, tomēr darbs nemainījās,” saka jubilārs. “Agrāk gan katrs koks mežā bija jāmēra, zāģbaļkus un malku mašīnās krāvām rokām, un mežsargam visur vajadzēja būt klāt. Arī medībās vajadzēja iet līdzi.” Šī nodarbe gan drīz kļuvusi par Jāņa kunga aizraušanos, un sieva vēl tagad piktojas: “Dažkārt visu nedēļu vīrs kopā ar citiem medniekiem pa mežu vien klaiņoja.”
Par lietaskokiem nu jau izaugušas arī mežsarga stādītās audzes. Kopā ar skolēniem, kuri labprāt nāca talkā, apstādīts simtiem hektāru meža.
Skolai neder, dienestam gan
Tēva pēdās gājis arī jaunākais dēls Raimonds, kurš strādā akciju sabiedrībā “Latvijas valsts meži”, vecākais ir pasniedzējs Vecbebru profesionālajā vidusskolā. “Bērniem allaž esmu teicis — mācieties, tad dabūsiet labāku darbu,” saka tēvs.
Pašam gan ar šo apņemšanos jaunībā ne tik gludi gājis. Nodomu mācīties tehnikumā tepat Bebros neizdevies īstenot, jo skolā neuzņēma tēva dēļ. “Viņu kā politiski neuzticamu 1945. gada 17. martā izsūtīja uz Sibīriju, bet mēs kopā ar māti palikām tepat,” stāsta bebrēnietis. “Tēvs no Sibīrijas atgriezās pēc desmit gadiem, un man ne reizi vien pārmeta viņa “grēkus”. Arī tad, kad vēlēšanās mani izvirzīja par deputāta kandidātu, paskaidroja — nevaram tevi reģistrēt, tēvs taču Sibīrijā bijis.”
Tas gan netraucēja jaunieti iesaukt dienestā. “Skolā neņēma, bet dienestam derēju,” smej jubilārs. Sākumā jauniesaucamie nogādāti Kaļiņingradas apgabalā, kur atlasīti “varai neuzticamie”, starp viņiem arī Jānis Liepiņš, kuri norīkoti darba vienībā. Trīs gadus un deviņus mēnešus dienesta laikā būts dažādās Ukrainas pilsētās. “Komunismu cēlām, bet neuzcēlām, tagad par to vien pabalstu (pensiju — aut.) saņemam,” smej Jāņa kungs. Viņš gan savā mūžā nav bijis nedz partijā, nedz komjaunatnē.
“Politika jāzina”
Mežs, lauki un darbi, kurus jādara bez īpašas iespējas izvēlēties — tāda ir lauku cilvēka ikdiena. Jevdokijas kundze gan piebilst, ka vīram ne diena nepaiet bez radio un televīzijas, tas esot gluži vai viņa vaļasprieks. “Cilvēkam politika jāzina,” īsi paskaidro saimnieks.
Liepiņu mājās mieru gan pasaules nesaskaņas nespēj izjaukt. Viens otru papildinot, sieva un vīrs atminas jaunību un brīdi samulst, kad jautāju, kur viens otru sastapuši? “Tepat kaimiņos jau dzīvojām,” paskaidro viņi. Septiņus gadus draudzējušies, nu kopā 43 gadi nodzīvoti, divi dēli, divas mazmeitas un divi mazdēli izloloti.
Šodien jubilāram būs arī īpaša balle, kad visa kuplā saime pulcēsies krodziņā “Rūdolfs”. Sieva smej, ka no plašākām svinībām vīrs nebijis atrunājams, tad nu svinēs ar”!
