Mana iecienītākā lasāmviela atkal klāt — Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtās ikgadējās valsts amatpersonu deklarācijas, kuras publicētas gandrīz visos izdevumos. Tās manī raisa tādu emociju spektru kā krāšņa pavasara ziedu buķete. Mani plosa žēlums par mūsu tautas kalpu, kuriem nav izdevies neko iekrāt, grūto dzīvi, bēdājos par viņu parādiem — laikam jau ņēmuši ātros kredītus un nu pieaudzēti kosmiski procenti. Priecājos arī par līdzjūtīgajiem ministriem, kuri naudu aizdevuši bēdubrāļiem.
Man šķiet, ka mūsu valdības vadītāju Straujumu gan apceļ — pērn viņa ieņēmusi 24 (!) amatus, tiesa, visi saistīti vai nu ar Valsts kanceleju, vai Zemkopības ministriju, un saņēmusi tikai 36 tūkstošus, turklāt brauc ar vecu mazdu, kurai pēc diviem gadiem varēs svinēt 10 gadu jubileju. Toties man prieks par mūsu veselības ministru Beļēviču. Ļooooti dāsns cilvēks — aizdevis ap četriem miljoniem, tāpēc arī personīgajai mašīnai nesanāk. Nez vai viņam vēl kas pāri palicis? Varbūt varētu aizdot arī man, citādi man tie kredītprocenti kā cilpa ap kaklu. Īsts nesavtības piemērs ir zemkopības ministrs Dūklavs — aizdevis 330 671 eiro, bet pats parādā ap 34 000 eiro. Manuprāt, finanšu ministru gan mums vajadzētu citu — neizskatās, ka viņš mācētu rīkoties ar savu naudas maku, kur tad nu tādam var uzticēt valsts maku! Viņš ir aizdevis 125 000, bet pats ir parādā 161 400 eiro. Turklāt pērn deklarācijā viņš bija norādījis motorolleru “Piaggio” (2007), bet šogad tā vairs nav.
Pēc šādas informācijas es vienmēr esmu priecīga. Ar mani taču nav tik traki! Man parādi ir krietni mazāki, un arī iekrājumus sāku veidot — trīslitru burkā krāju 1 centa monētas. Varbūt kādreiz kā ministri varēšu arī kādam aizdot. ◆
