Mūsu valsts pakalnos, ielejās, parku ieskautas, vīd muižas un pilis — senas liecinieces svešu varu ziedu laikiem Latvijā. Daļā no tām iekārtotas skolas, slimnīcas, viesnīcas, bet citus kultūras pieminekļus īpašumā ieguvušas privātpersonas. Laikazobs, saimnieka naudas un intereses trūkums kādreiz lepnās ēkas pārvērš rēgos.
Lai saglabātu Latvijas kultūras pieminekļus, Saeima nule grozīja likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”. Grozījumi paredz dot valstij tiesības atsavināt šādus bojāejai nolemtus kultūras pieminekļus un nodot tos izmantošanai sabiedriskajām vajadzībām. Šobrīd valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā ir aptuveni astoņarpus tūkstoši objektu. Šogad no saraksta svītroti 17 pieminekļu, kas saskaņā ar likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” pilnībā zaudējuši savu īsto vērtību. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālās nodaļas teritorijā — 22 pašvaldībās — uzskaitīts ap 900 kultūras pieminekļu.
Aizkraukles pusē ir vairāki valsts nozīmes kultūras pieminekļi. Piemēram, Pļaviņu novadā, Vietalvas pagasta Odzienā, jau gadu desmitiem, kādreizējo godību zaudējusi, slejas Odzienas pils. Īpašnieks un apsaimniekotājs ir Odzienas muižas fonds, kura valdes priekšsēdētājs ir Pēteris Jankavs. Arī Stukmaņu muižā, kuru nopirka privātpersona, Klintainē nekāda darbība nenotiek. Ēkas lēni iet bojā.
Iespējams, grozījumi likumā ir pieņemti mazliet par vēlu, jo avārijas situācijā ir daudzi arhitektūras pieminekļi. Lielākoties jau tāpēc, ka “treknajos gados” tos iegādājās mākleri, kuriem vienīgais mērķis bija nopelnīt, nevis ieguldīt līdzekļus, lai atjaunotu vēsturiskās ēkas. Vai likums vien bez pienācīga finansējuma spēs apturēt kultūras mantojuma sabrukšanu? Šoreiz acīmredzot vajag kaut ko vairāk par likumu un naudu. Varbūt patrio-tismu un saimnieka apziņu?