“Es vakar ietaupīju eiro,” priecājās kāda paziņa, kad autovadītājs, neiedevis biļeti, paņēmis no braucējas mazāk naudas, nekā vajadzētu. Patiesībā tā ir viena no ēnu ekonomikas izpausmēm, ar kuru sastapies gandrīz ikkatrs — nepaprasot čeku par kādu pakalpojumu, samaksājot skaidrā naudā utt. Taču šim gadījumam, tāpat kā medaļai, ir arī otra puse — šķiet, tīri loģiski, ka cilvēki ar zemiem ienākumiem meklē dažādus veidus, kā ietaupīt un samaksāt mazāk. Taču, ja gribam, lai valsts pilda savas funkcijas, nodokļi ir jāmaksā.
Salīdzinot ar 2014. gadu, pērn Latvijā ēnu ekonomika ir samazinājusies, turklāt vairāk par cerēto 1%. Valsts prezidentu Raimondu Vējoni šī ziņa gan neiepriecina — viņš norādījis, ka līdzšinējā ēnu ekonomikas apkarošanas politika nav devusi vajadzīgo rezultātu. Taisnība jau viņam ir — ja VID piemērojis vairāk sodu, tas nenozīmē, ka ir rasts risinājums problēmas saknē.
Izvēršot stingrāku VID kontroli, visticamāk, mūsu sabiedrība kā lunkans zutis pielāgosies situācijai un atradīs veidus, kā nodokļus apiet. Lai panāktu patiešām pozitīvu rezultātu, jāmaina domāšana un attieksme pret nodokļiem. Ar sodiem diez vai to varēs panākt. Vislielāko ēnu ekonomikas daļu rada aplokšņu algas un nelegālie strādnieki. “Nodokļu nemaksāšana Latvijā sakņojas sabiedrības psiholoģijā — tieši tāpēc arī “Ēnu ekonomikas mazināšanas plāns 2016. — 2020. gadam” ir orientēts uz to sabiedrības daļu, kas ir t. s. pelēkajā zonā, proti, nemaksā daļu nodokļu, bet daļu — maksā. Jāsaka, ka izstrādātais plāns ir ļoti pārdomāts, taču būtiskākais jautājums — kā veiksies ar tā realizāciju, kas mūsu valstī vienmēr ir bijis klupšanas akmens. Plānu iedzīvināt var tikai tad, ja vienkopus sadarbojas gan uzņēmēji, gan valsts institūcijas,” uzskata “Turības” Uzņēmējdarbības vadības fakultātes prodekāne Ieva Bruksle. Savukārt Eiropas Komisijas rekomendācijās ieteikts Latvijai samazināt nodokļu slogu zemu ienākumu saņēmējiem, nodrošinot izaugsmi veicinošas izmaiņas dabas resursu un nekustamā īpašuma nodokļos, kā arī uzlabojot nodokļu iekasēšanu. Taču “sabiedrība” grib dzīvot šodien — vismaz būt paēdusi, apģērbusies un būt siltumā. Bet, ja tai regulāri jāskatās un jāklausās, kā dzīvo un uzvedas tie, kurus tā baro ar saviem nodokļiem, tad tai ir grūti ieskaidrot acīmredzamo patiesību. Un te ar lekcijām vien nepietiks.
