Kad pagājušajā piektdienā kalendāra lapiņu rotāja 13. datums, to uzņēmu diezgan vienaldzīgi. Cik melno piektdienu pārdzīvots, un nekas! Taču šoreiz viss bija citādāk. No paša rīta, verot vaļā ledusskapja durvis, tās burtiski palika man rokās. Tā kā Indriķis, bēgot no vīrusa, devies padzīvot uz laukiem pie radiem, esmu palikusi divatā ar šo nejēdzīgo, es pat teiktu — necilvēcīgo, problēmu. Rezultāts ir tāds, ka es tagad ledusskapim durvis atveru tik daudz, lai ielīstu plauksta, ja veru plašāk, durvis atkal izlec no tapiņas, un man krietni jānopūlas, lai dabūtu tās vietā. Protams, tagad es ledusskapi virinu krietni retāk. Saka, gada nogalē eņģeļi esot vistuvāk zemei, un viņi palīdzot cilvēkiem. Varbūt manējais vairs neredzēja nekādu citu veidu manas ēstgribas ierobežošanai kā ledusskapja durvju sabojāšanu. Viss jau var būt, pasaulē taču ir tik daudz neizdibināmu lietu, un visam, kas notiek, ir kāda nozīme.
Izabella
