No 1954. gada galvaspilsētā darbojās Rīgas autobusu fabrika jeb, kā tautā tolaik bija ierasts teikt, “Rafiņš”. 1975. gadā rūpnīcu pārcēla uz Jelgavu, kur automašīnas ražoja līdz 1998. gadam. No 1958. gada “Rafiņā” ražotos mikroautobusus “Latvija” nereti izmantoja kā satiksmes taksometru, tie noderēja arī “ātrās” palīdzības un milicijas dienestam. Jau daudzus gadus nevienu “Latviju” uz ceļiem nebiju redzējusi, tāpēc braucot pa Skrīveriem, ieraugot privātmājas pagalmā šo auto un gar to rosāmies kādu vīru, iegriezos aprunāties.
Nav jau kā ar pletīzeri braukt!
Izrādās, 1987. gada izlaiduma “Latvijas” īpašnieks Juris Jēkabsons ir līdz ausīm iemīlējies tehnikā. Un viņš ar veselīgu humoru labprāt pastāsta par savām automašīnām. Jautāts, kā tad ticis pie šī “autiņa”, viņš vispirms atsmej — legāli.
— Vai nav problēmu tehniskajā apskatē?
— Skati nokārtoju uzreiz, kādu vieninieku jau ieliek. Mašīnīte kā mašīnīte, pats savām rokām to pārbūvēju. Tā bija “ātrā” palīdzība pēc avārijas — “nolikta uz jumta”, ar tikai 18 tūkstošu kilometru nobraukumu, ko pēc tam bija iegādājusies SIA, — stāsta skrīverietis un smejot piebilst: — Jūs jau zināt, kas tolaik bija SIA — sanāca, izlaupīja un aizgāja! Nopietni runājot, SIA mēģināja remontēt, bet nekas neiznāca. Es atpirku, nomainīju jumtu, sānus. Sataisīju kā 8+1 pasažieru busiņu, lai arī bērnus var pavadāt.
— Mašīna nav pārāk “ēdelīga”?
— Iemontēju gāzes iekārtu, to izdarīju vēl tad, kad to puslīdz legāli drīkstēja darīt paši. Gāze 100 kilometros “noēd” 6,5 latus, ja būtu benzīns, tērētu 10 — 11 litru. Detaļu netrūkst. Rīgā ir veikals, kur tās ieved no Krievijas, arī Margrietas ielā, kur kādreiz remontēja “Latvijas”, ir veikaliņš. Kā “Latvija” ripo? Nav jau kā ar pletīzeri braukt, bet braukt var visādi.
Sāk ar Upatnieku
Šī “Latvija” strādājusi kā īsts darba zirgs. 1992. gadā pabijusi pat olimpiādē Francijā. Bet pats Juris bijis trijās olimpiādēs, sācis braukt kā tehniskais darbinieks kopā ar leģendāro Rolandu Upatnieku.
— Beidzu Industriālo tehnikumu, pastrādāju Vagonu rūpnīcā, biju virpotājs Tramvaju un trolejbusu trestā, bet sapratu, ka nav, ko ķēpāties, jāpāriet uz sportu. Sāku ar riteņbraucējiem, pats arī mazliet sportoju, braucu motokrosā, tad ar “ragaviņām” un tā sapazinos ar Upatnieku. Man jau bija ap 30 gadu, neko nopietnu sportā tādā vecumā nevar iesākt. Bobsleja būšana sākās 1981. gadā, bobus vedām ar “Latviju”, kur vien vajadzēja, tad jau nekāda cita autiņa nebija. Arī ar biatlonistiem, riteņbraucējiem esmu izbraukājis daudzas valstis. Visa Eiropa “izmalta” krustu šķērsu, kur tik ir boba trases.
Pienāk Jēkabsona kundze un apsveicinās, Juris smej, ka jājautā sievai, kā viņa visus gadus pacietusi šādu dzīvesveidu. Tā iznāca, ka darba specifika Jurim neļāva bieži būt mājās kopā ar ģimeni. “Visu ziemu brauc, nedēļu mājās, tad atkal atpakaļ,” teic Juris. Tā kā skrīverieša tante bija devusies bēgļu gaitās uz ārzemēm, tēvs bijis aizsargs, Jurim gadu neatļāva izbraukt no Latvijas. “Pirmo reizi braucām uz Sarajevu, Upatnieks uzstāja, ka vajag tieši mani,” atminas Juris. “Kāpēc viņš bija tik stiprs? Krievi gribēja medaļas, bet Upatnieks bija viens no tiem, kas kaut ko no bobsleja saprata. Tad nu viņš Maskavā ar kāju durvis taisīja vaļā.”
Naudu
neskaita
— Un jūsu pirmais autiņš?
—Tolaik vēl strādāju Vagonu rūpnīcā. Man piedāvāja nopirkt “saburzītu” volgu, sajūgs beigts, faktiski no volgas tur tikai uzraksts bija palicis. Ja rokas īstajā vietā, tad var uztaisīt pašu vellu. Pusotru gadu taisīju, izjaucu līdz nullei. Tolaik mašīnu nevarēja vienkārši nopirkt vai pārdot, bija jāatdod komisijas veikalā. Dabūjām juristu, kas noformēja volgu kā dāvinājumu. Pēc tam mani izsauca aprunāties, kā tad tā — man dāvinot volgu?
— Padomjlaikā ilgi bija jāgaida rindā, lai varētu tikt pie automašīnas.
— Es tad arī pierakstījos uz visām: “zapiņu”, žiguli, volgu un moskviču. Tā jau nedrīkstēja darīt, daudzus atšifrēja, bet kaut kā tiku cauri. Zaporožecu atdevu kolēģim, pienāca žiguļa rinda, volgas vietā man iedeva luksusa žiguli. Tā mēs toreiz dzīvojām, naudu neskaitīju, tā bija visiem. Tikai nopirkt neko nevarēja. Atved “viģiku” un esi karalis. Kā tehniskajam darbiniekam man tūlīt pēc Sarajevas brauciena piešķīra volgu.
— Izklausās daudz mašīnu!
— Bija jau arī daudz, es nemeloju.
— Ir bijis kāds ārzemju markas auto?
— Pēdējos gados atvilku no Itālijas mersedesu. Bija labs, dīzeļmotors, pieci cilindri, kondicionieris. Motors beigts, tāpēc lēti dabūju, bet tad sapratu — ko ar to darīšu, man tak ir “Latvija”.
— Mersedesu pārdevāt?
— Nu, jā, ko tad man ar tādu darīt? Vizināt sevi un tēlot baigo “biezo”?
— Bet “Latvijā” jau nav tādu ērtību…
— Jā, nekā nav. Tā ir pilnīgi dabīga mašīna stipriem cilvēkiem ar labu veselību, caurvējš ir nemitīgs.
Bez podiem nekā
nav
— Esmu dulls pensionārs, drīz būs 73, bet man vajag moci. Ar moci jaunībā daudz braucu, pa visu Padomju Savienību. Pirms kāda laika znots jau bija noskatījis, bet man ir divas meitas, un viņas runā savu: vecais dulls, kam to moci, vēl dabūs galu! Visu vasaru dīcu bērniem, lai nopērk, pirms divām nedēļām nopirka. Jau iemēģināju, biju aizbraucis pie čoma uz Doli. Sākumā te, pa mazajām ieliņām, bija grūti braukt. Pensionārs brauc ar moci — smiekli pašam nāk briesmīgi. Bet, kad uzliec ķiveri, tad jau neredz — pensionārs vai nē, nedrīkst tikai ņemt nost!
Ieejam garāžā aplūkot moci. Pie sienām medaļas, diplomi, karte, kurā redzama Taškenta, Juris rāda un stāsta par velosacensībām tuksnesī, viņš vadījis bāzes automašīnu — vecā tipa “Latviju”. Uzmanību piesaista fotogrāfija, kurā Juris redzams ar salocītu velosipēdu un traumētu kāju. Smaids no vienas auss līdz otrai.
— Tas tepat Skrīveros, cilvēki nāk pretī, es saku: redz, kāda nelaime, braucu pret kalnu, kauns jau teikt, kā bija… Bet bija tā — aizbraucu pie čomiem, šie zvejo, vienam mopēdiņš. No kalna lejā labi noripoja, kalnā augšā braucot, pie mopēdiņa piesējām riteni. Bija tumšs, striķis aizķērās aiz ass, un es “uz acīm” zemē. Tā tas dzīvē ir, bez podiem nekā nav.
Suns uz motorollera
Motociklam “Suzuki” līdzās novietots motorollers. Arī to bērni Jurim pirms diviem gadiem uzdāvinājuši. Ar elektroakumulatoru esot, mazbērniem tieši laikā. Kamēr Juris smej, ka viņam ar tādu kauns braukt, labāk “laiž” ar riteni, mazdēls Eduards klusi pastāsta, ka ar motorolleru lielākais brālis un māsa vizinot sunīti Odriju.
— Mazdēliem arī patīk tehnika. Eduardam patīk moči, bet otrs vairāk uz traktoriem, braukšot ar baļķvedēju. Es viņam saku — kamēr tu tiksi pie vešanas, visi baļķi jau būs aizvesti. Viņš atbild: bet es vedīšu atpakaļ! Eduards vēl gadu var “bumbulēt”, tad būs jāiet skolā. Mazdēliem jāmācās braukt un krist. Puikām tak “jādod iekšā”, viss notiek caur sāpēm. Nesen Eduards ieblieza mājas sienā, vairs pie mocīša neiet. Nekas, gan jau apgūs.
