“Ak, kungs, cik daudz gadu esmu te, bet es taču esmu vēl tik jauna,” smej Anna Aļuskina, kad tiekamies viņas darbavietā Daudzeses pasta nodaļā. Šonedēļ viņa svin 60 gadu jubileju.
“Ak, kungs, cik daudz gadu esmu te, bet es taču esmu vēl tik jauna,” smej Anna Aļuskina, kad tiekamies viņas darbavietā Daudzeses pasta nodaļā. Šonedēļ viņa svin 60 gadu jubileju.
“Esmu jūsu pastniece”
Vēl brīdi uzgaidu, līdz Anna Aļuskina sakārto visas darba lietas, lai varam uzsākt sarunu. Vēlāk viņas kolēģi Aizkraukles pastā teiks, ka tik precīzi un atbildīgi darbinieki kā Anniņa uzņēmumam ir zelta vērtē. Viņa ir cilvēks, kurš nekad neatteiks, lai kāds darbiņš būtu jāpaveic.
Pasta nodaļā Annas kundze strādā jau 33 gadus. Tā aizvien ir tajās pašās telpās, kur pirms daudziem gadiem viņa sāka darbu kā pastniece, tad tā bija Vecdaudzevas pasta nodaļa. “Ienācu te kā svešiniece, kura nevienu nepazīst,” atceras Annas kundze. “Pirmā darbadiena man bija ļoti interesanta. Priekšniece stāstīja, pa kādu maršrutu man jāiznēsā laikraksti, zīmēju uz papīra un centos atrast. Braucu ar mopēdu “Delta”, piestāju pie katras mājas un teicu: “Labdien, esmu jūsu jaunā pastniece!”. Atpakaļceļā gadījās, ka vēlreiz piestāju pie tās pašas mājas — ko lai dara, ka no otras puses tā izskatījās citāda.”
Slimot nav laika
Jubilāres dzimtā puse ir zilo ezeru zeme Latgale. “Laikam tāpēc arī esmu tik sprigana,” atzīst Annas kundze. Uz Daudzesi viņa kopā ar vīru pārcēlusies, jo viņš strādāja mežniecībā un te jaunajai ģimenei piedāvāja dzīvokli.
Daudzo gadu laikā, kuri pavadīti Daudzesē, Annas kundze iejutusies ne vien šai vietā, bet iepazinusi arī cilvēkus. Jau divdesmit sesto gadu viņa ir pasta nodaļas priekšniece un atminas, ka arī šajā darbā sākumā jutās kā putnēns, kurš neprot lidot. Jaunajai darbiniecei iedeva darbaudzinātāju, kura apmāca amatā, bet pēc divām nedēļām vajadzēja sākt strādāt patstāvīgi. Pamazām praksē arī visu iemācījusies.
Darbs laikam ir tā lieta, kura Annas kundzei nozīmē ļoti daudz — viņa labprāt runā par savu darbu un atklāj, ka pat slimot nekad nav atļāvusies. Uz darbu nākusi arī slima. “Kā lai palieku mājās, ja esmu vienīgā darbiniece, un cilvēki taču mani gaidīs!” secina viņa. Reiz rīta agrumā salauzusi roku. Kad slimnīcā tā ģipsēta, Annas kundze vēl steidzinājusi ārstu: “Dakter, man jāpaspēj uz darbu!”. Un paspējusi arī.
“Darbavieta man ir otrās mājas,” saka jubilāre, un, lai gan teikto pavada smaids, jūtu, ka tā laikam arī ir. “Ziemā jau septiņos esmu pasta nodaļā, vēl svētdien atnāku telpas iekurināt, lai būtu siltāk un mājīgāk. Kopā ar ģimeni telpas esam remontējuši, vīrs un dēls mani allaž atbalsta.”
Brīdis, kuram jāgatavojas
Jubilāres vienīgā dēla Raimonda ģimene dzīvo Rīgā, nu Annas kundzei ir arī mazdēls un mazmeita. Annas kundze atklāj, ka sākumā ar bažām gaidījusi iepazīšanos ar topošo vedeklu. Vienīgais dēls, un nu viņš jāatdot svešai meitenei — laikam jau nav viegli ar šo domu aprast. Kad Raimonds paziņojis, ka abi ar draudzeni brauks ciemos, māte bildusi: “Pagaidi, vēl ne, es tam neesmu gatava.” Palīdzējuši dēla vārdi: “Nebaidies, mamm, viņa ir tāda kā tu!”. “Vedekla man ir brīnišķīga!” tagad saka viņa, un strīdu abu starpā neesot. Ciemos pie mātes un vecmāmiņas jaunie braucot vai ik sestdienu, un tie Aļuskinu ģimenē ir kā svētki.
Saviem mīļajiem Annas kundze allaž sagādā kādu dāvaniņu. Viņas vaļasprieks ir adīšana un tamborēšana, un savējie ir “apadīti”. “Tā es atpūšos no visām rūpēm. Apsēdies ar adīkli rokās, un sirdī ielīst miers,” saka jubilāre.
Kad jāatminas kāds fakts, Annas kundze rēķina un ik pa brīdim iesaucas: “Vai tiešām tas bija tik sen?”. Arī savi gadi viņai liekas neticams skaitlis. “Man pašai grūti ticēt, ka man ir sešdesmit, es drīzāk jūtos kā 16 gados,” smej viņa.
