Eņģeļi dažreiz mēdz būt parasti cilvēki, kuri mums vienkārši iemāca atkal noticēt brīnumam. Pagājušās nedēļas piektdiena man sākās ar šiem vārdiem. Katram mums ir kolēģi, ģimene, kas iedvesmo, ja paliek drūmi. Turēsimies pie cilvēciskām vērtībām!
Bibliotēkas dzīvē ir gada noslēguma laiks — jānodod pārskati par pērno gadu. Pirmie secinājumi — bibliotēkas lietotāju skaits salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir audzis. Pērn Skrīveru bērnu bibliotēku apmeklēja 447 lasītāji, 313 no tiem ir bērni un jaunieši, tajā skaitā pirmsskolas vecuma. Tomēr, lai arī palielinājies bibliotēkas apmeklētāju skaits, sarucis izsniegto grāmatu skaits. Tam ir izskaidrojums — agrāk mājas ņēma lasīt trīs — četras grāmatas uzreiz, tagad ņem vienu. Tas nebūt nav rādītājs, ka jaunieši lasa mazāk. Redzu, ka lasītkāre ir milzīga, bet bērni skolā ir ļoti noslogoti, jo apmeklē dažādus pulciņus, vēl kādam ir nodarbības mūzikas un mākslas skolā.
Bibliotēkas ne tikai Skrīveros, bet arī citviet intensīvi strādā, lai jauno paaudzi radinātu lasīt. Viss sākas jau bērnudārzā. Organizējam pasākumus, ejam ciemos, jo dārziņi ir tālu no centra, viņiem grūti atnākt. Palasām grāmatas, strādājam radošajās darbnīcās, viņiem patīk. Vecāki stāsta, ka bērni ir tie, kuri mājās mudina: ejam uz bibliotēku, ejam uz bibliotēku! Un viņi nāk. Visa ģimene! Pagājušais gads pēc maza pārtraukuma bija laiks, kad “Sprīdīša” bērni nāca uz bibliotēku paši, bet sadarbība ar bērnudārziem “Sprīdītis” un “Saulēni” daudzu gadu garumā ir laba.
Nākamais pieradināšanas posms ir skola. Ir laba sadarbība ar pirmo klašu audzinātājiem. Kad pirmklasnieki jau iejutušies skolas ritmā, parasti tas notiek oktobrī, visa klase nāk ekskursijā uz bibliotēku. Var teikt, ka tā ir viņu otrā iepazīšanās ar bibliotēku, iemācām, kā piereģistrēties, kā atrast sev vajadzīgo lasāmvielu. Šie bērni tiešām kļūst par pastāvīgiem lasītājiem, reizi nedēļā pie mums nāk abas pirmās klases. Gadās, kāds lasa ilgāk — nav izlasījis nedēļas laikā, tad zinām, ka būs klāt pēc divām. Nāk! Ja lasīšanas process ir sācies, lasa ar kāri! Protams, ir bērni, kas izvēlas skolas bibliotēku, jo arī mācību iestādē tāda ir. No apmeklētājiem esmu sapratusi, ka ļoti daudziem ir grāmatas arī mājās, tās dāvina jubilejās, Ziemassvētkos, vecāki pērk, un viņi lasa!
Pie mums nāk arī tā saucamie brīvdienu bērni, kuri brīvlaikā brauc ciemos pie vecvecākiem no Rīgas, Jaunjelgavas, Ogres. Nav tiesa, ka bērnus interesē tikai dators. Bibliotēkā tam ir ierobežots laiks — pie tā drīkst pavadīt pusstundu.
Noslēdzies arī lasīšanas maratons “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija 2015”. Lai arī bērnu žūrijā sākumā bija pieteikušies 30 jauno lasītāju, līdz finišam nonāca vien 13. Tas nav maz, ja ņemam vērā, ka katra grāmata ir tikai divos eksemplāros. Otrkārt, bērni skolā tik tiešām ir noslogoti. Vecākiem jāizlasa četras, bērniem sešas grāmatas un jāvērtē. Daži jaunieši no vērtēšanas procesa atteicās, jo īsti nepatika kolekcijas izvēle. Mūsu uzdevums ir noskaidrot, ko grib lasīt nākamajā žūrijā.
Kādas grāmatas jaunajiem lasītājiem patīk? Mazākajiem — Tjeri Roberešta “Vilks, kurš izvēlās no grāmatas” un dzeju grāmatas. Vēl Risto Reperi “Tā stunda ir situsi”, Ievas Samauskas “Govs uz bagāžnieka”, Kristīnes Olsones “Stikla bērni”. Ir bērni, kuriem patīk fantāzijas pasaule, piemēram, Ievas Melgalves “Bulta, Zvaigzne un Laī”, zēniem ļoti patīk Arno Jundzes “Kristofers un ēnu ordenis”. Viņiem aktuāls ir viss, kas saistīts ar vidusslaikiem — pilis, bruņinieki, meitenēm kā parasti — bārbijas, aizrauj “Nikijas dienasgrāmata”. Katrs no viņiem uz bibliotēku nāk ar savu iekšējo pasauli, viņam gribas aprunāties, dažkārt arī samīļoties.
Par notikumiem Latvijā. Pagājušajā nedēļā beigusies tā saucamā bulciņu epopeja skolās. Saistībā ar jaunajiem likuma grozījumiem smalkmaizītes, kas ir iekļautas skolu ēdnīcu ēdienkartēs, skolās drīkstēs pārdot. Tā kā pati esmu uzaugusi bulciņu ērā, neko sliktu tajā neredzu. Nav jau tā, ka smalkmaizītes bērns ēd nepārtraukti. No labām sastāvdaļām ceptas smalkmaizītes nav tas lielākais ienaidnieks, gribētos, lai tās netaisa no palmu eļļām un sliktām E piedevām. Ja tās uz vietas cep skolā, ievērojot visus noteikumus, — kāda vaina smalkmaizītēm! Lai ēd! Ja aizliegs skolā, pirks lielveikalos, ēdīs tās, klāt piedzerot kolu.
Kā viens no svarīgiem notikumiem jāatzīmē arī Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pirmā uzruna tautai pēc nopietnās sirds operācijas. Viņa teiktais bija no sirds un patiesi. Ja veselības dēļ prezidents no amata neatkāpsies, domāju, par viņu balsos arī otrajā termiņā, viņam ir mugurkauls. Manuprāt, tāds ir arī mūsu nākamajam Ministru prezidentam Mārim Kučinskim. Viņš atstāj kompetenta un gudra cilvēku iespaidu, var just, ka nav iesācējs politikā. Kučinskim ir savas domas un izpratne par tautu. Vien trūkums — nav angļu valodas zināšanu. Ministriem ir jābūt cilvēkiem ar labu izglītību. Labi izglītotiem jābūt arī vietējiem deputātiem. Redzu, dažam būtu jāapmeklē saziņas, komunikācijas vai lietišķās etiķetes kursi.
Esam uzņēmuši pirmās bēgļu ģimenes. Pārsteigums, ka daudzi no viņiem nemaz negrib braukt uz Latviju. Neesam viesmīlīgi, bet, ja patvēruma meklētājs tiešām ir no kara darbības zonas, nekas nav pretī, uzņemsim, pieņemsim, integrēsim. Ir ukraiņu bērni, kuri labi iejutušies mūsu vidē. Iespējams, tas ir akmens arī žurnālistu lauciņā, kuri nepārtraukti skandē, ka bēgļi ir no kara zonas un patvērums vajadzīgs ģimenēm ar bērniem, video liecina par kaut ko citu — redzam, ka pārsvarā tie ir jauni vīrieši. Kāpēc viņi neaizstāv savu valsti? Vai mūsu tautieši brauks misijā un cīnīsies par viņu valsts brīvību? Satraukums par bēgļu ienākšanu Latvijā ir pamatots, nepatīk, ka mums pārmet piesardzību un bailes. Paši vācieši baidās. Bēgļu politika nav pārdomāta līdz galam. Ceru, ka Šengenas zona nesabruks, tas mūs atmestu kādu gadu atpakaļ.
