Novembrī ir vairākas mūsu valstij nozīmīgas dienas. Pļaviņietim Juliānam Purvinskim tāda ir arī 7. novembris — Robežsargu diena. Šajā dienā viņš kopā ar citiem Valsts robežsardzes koledžas jaunajiem kadetiem nodeva svinīgo zvērestu. Nākamā profesija Juliānam nav nejauša izvēle. Par šo jomu domājis, jau skolā darbojoties jaunsargos, un izvēle bija par labu robežsardzei. Juliāns ir aktīvs jaunietis, brīvajā laikā iesaistās pasākumos un palīdz tos arī organizēt. Par to visu saruna ar viņu.
Labas karjeras iespējas
— Kāpēc tieši robežsardze?
— Jau skolas laikā sapratu, ka savu nākotni gribu saistīt ar militāro jomu, bet tomēr ne dienestu armijā. Pirms neilga laika draugs pabeidza Robežsardzes koledžu, un viņa stāstītais mani ieinteresēja. Biju aizbraucis uz šīs skolas atvērto durvju dienu, un iespaids bija labs. Tā no šīgada augusta mācos Valsts robežsardzes koledžā Rēzeknē.
— Interese par to nav zudusi?
— Nē, viss ir ļoti interesanti. Arī atzīmes ir krietni labākas nekā ģimnāzijā, kur nekāds lielais gudrītis nebiju. Koledžā pamatā ir mācību priekšmeti, kas saistīti ar robežu drošību. Pagaidām vairāk ir teorijas, bet pasniedzēji stāsta arī dažādus reālus piemērus. Uzzinām, kā pārbaudīt dokumentus, kravas un automašīnas, daudz mācāmies likumdošanu. Ikdienā cilvēki par to neaizdomājas, bet robežsargam jāprot atklāt vismazākos viltojumus vai nelikumības. Vairāki ir teikuši, ka šīs iemaņas daudzi nevar “izslēgt” arī ārpus darba, un arī ikdienas situācijās nepaiet garām automašīnai, neievērojot, vai tai ir derīga tehniskās apskates uzlīme.
— Darbs allaž būs pie robežas?
— Gan jā, gan nē, jo darbs var būt arī ostās, lidostās, migrācijas dienestā un citviet. Ir iespēja mācīties tālāk un veidot karjeru. Visu laiku vari sevi attīstīt.
Savas
priekšrocības
— Vai darbošanās jaunsargos palīdzēja profesijas izvēlē?
— Noteikti, jo, stājoties koledžā, tā ir viena no priekšrocībām. Jaunsardze man arī palīdzēja saprast, ko vēlos tālāk dzīvē darīt.
— Koledžā esat no dažādiem novadiem?
— No Pļaviņām un tuvākās apkārtnes manā grupā nav neviena. Lielākoties ir jaunieši no Latgales. Savstarpēji iepazināmies ļoti ātri, un visi ir draudzīgi. Koledžā gadā ir divi iesaukumi, un sākumā domāju, ka mūs, jauniņos, vecākie noteikti “dresēs”, bet tā nebija. Pirmais mēnesis koledžā ir pārbaudes laiks, lai visu var labāk iepazīt un izlemt — gribas to turpināt vai nē. Pēc tam jākārto trīs eksāmeni. Vecāko grupu audzēkņi paši piedāvāja palīdzēt sagatavoties pārbaudījumiem, un tas patīkami pārsteidza.
— Brīvais laiks arī ir?
— Diena koledžā sākas pulksten 6.30 ar rīta rosmi un sagatavošanos mācībām, kas ilgst līdz pulksten 16.30. Pēc tam ir brīvais laiks, kad varam darīt, ko katrs vēlas. Domāju, Rēzeknē ir daudz iespēju aktīvi pavadīt laiku. Koledžā var apgūt brīvo cīņu, kā arī nodarboties ar citiem sporta veidiem. Es biežāk dodos uz svaru zāli. Pulksten 22 ir vakara junda, un jādodas gulēt. Ja tomēr nepieciešams vēl mācīties, ir speciāla telpa, kur var to netraucēti darīt.
Sapņi jāpiepilda
— Visas iespējas, lai kļūtu par labu robežsargu. Kas saista ārpus tā?
— Mans vaļasprieks ir autosports. Pagaidām tas ir tikai sapnis, jo saprotu, ka šai nodarbei vajag diezgan daudz līdzekļu. Tomēr tas ir tas, ko gribu darīt un jūtu, ka arī varētu. Ja būtu vairāk laika, noteikti to pavadītu garāžā, meistarojot savu automašīnu.
— Sava automašīna pašam jau ir?
— Ar vecāku atbalstu pirmo nopirku 16 gadu vecumā.
— Gan jau BMW…
— Protams! Tā ir man tuva auto marka, un esmu pārliecināts, ka citas man nebūs. Kad pirmo auto izlēmu pārdot, šķīros no tā ļoti sāpīgi — kā nekā pirmais auto. Par paša nopelnīto un sadāvināto naudu šovasar nopirku citu, arī BMW.
Maza, bet forša
— Ko citiem koledžā tu stāsti par Pļaviņām?
— Kad man jautā — Pļaviņas ir liela vai maza pilsēta, saku, ka grūti pateikt. Lai spriež paši, jo mums ir viens pilsētas autobuss… Pārsvarā lielākā daļa zina, kur ir Pļaviņas, un visiem saistās ar plūdiem. Es saku — tā ir maza un forša pilsēta. Varbūt iepriekš to ne vienmēr esmu novērtējis, bet te ir skaisti. Kad atgriežos no skolas, ir sajūta, ka esmu mājās. Cilvēki viens otru pazīst. Laikam, iespaidojoties no manis stāstītā, viena meitene no Rēzeknes koledžas teica, ka labprāt ar mani mainītos vietām — lai es nedēļas nogalē palieku viņas mājās, bet viņa brauks uz Pļaviņām. Es tomēr neesmu ar mieru, bet labprāt gaidītu citus ciemos un parādītu, kas mums ir. Rēzeknē tomēr ir pārāk liela burzma, un tas man nav vajadzīgs.
— Ar Pļaviņu jauniešu centru saikni neesi zaudējis?
— Katru piektdienu, atgriežoties no koledžas, pirmā vieta, kur piestāju, vienmēr ir centrs un tikai tad mājas. Gribas uzzināt, kā kuram veicas, vai ir kāds pasākums, kam vajag palīdzēt. Lai arī nedēļas vidū mazāk iznāk pagulēt, nav problēmu piecelties sestdienas rītā un kaut ko padarīt. Man nepatīk sēdēt uz vietas, labāk kustēties.
— Nesen saņēmi balvu kā “Vidusdaugavas reģiona gada brīvprātīgais 2016”. Kāpēc tev ir vēlme darīt kaut ko bez maksas, kamēr citi domā par peļņu?
— Ar brīvprātīgo darbu bieži ir tā, ka nemaz nepamani, ka tu to veic. Savulaik centra “Ideja” vadītāja Ināra mudināja, lai krāju brīvprātīgā darba stundas. Kad bija jau simts, saņēmu Pļaviņu novada domes brīvprātīgā darba apliecinājumu. Tagad vairāk laika jāvelta mācībām, bet tik un tā — eju palīgā, ja kāds aicina. Arī koledžā to atbalsta un novērtē.
— Apbalvojums bija gandarījums?
— Kad kaut ko dari, dažkārt ir sajūta, ka to neviens nenovērtē vai nepamana, bet tā nav. Šis apbalvojums to tikai apliecina. Ir, protams, prieks, ka to kāds novērtē. Mana draudzene arī nodarbojas ar brīvprātīgo darbu, un šīs iespējas ir tik plašas, piemēram, vasarā gados vecākam cilvēkam palīdzēt izravēt dārzu. Arī viņai dažkārt šķiet, ka neviens to nenovērtē, bet saņemtais apliecinājums tāds ir. Kad aktīvāk apmeklēju centru, visi jaunieši iesaistījās šajos darbos. Tagad ir jauna paaudze, un daudz kas mainās. Tomēr gan jau viss notiks, jo atceros, ka arī pašam savulaik nebija viegli iejusties centra vidē. Tad bija viens pasākums, otrs, līdz paši jau sākām tos organizēt.
Varētu vēl mācīties vidusskolā
— Kā jauniešus vislabāk uzrunāt?
— Tie noteikti ir sociālie tīkli. Man dažkārt šķiet, ka arī mācības varētu notikt internetā — skolēni varētu neiet uz skolu, bet sarakstīties ar skolotājiem…
— Vai nešķiet, ka pēdējā laikā cilvēkiem arvien vairāk zūd saskarsme? Mēs mazāk runājam viens ar otru.
— Tas, protams, ir interneta un moderno tehnoloģiju mīnuss. Man bērnībā tā visa nebija, gājām ciemos pie draugiem vai tikāmies pilsētā. Tagad visi spaida tālruņa pogas jau no pirmās klases. Dažkārt šķiet, ka līdz noteiktam vecumam vajadzētu aizliegt mobilos tālruņus. Tad varbūt vairāk bērni sarunātos un būtu draudzīgāki.
— Sabiedrībā turpinās diskusija par to, vai vidusskolā nepieciešama 12. klase. Kā tev šķiet?
— Kad sāku mācīties 10. klasē, tad gan domāju, ārprāts — vēl trīs gadi! Tomēr tie paskrien ļoti ātri, tāpēc nedomāju, ka 12 gadi ir par daudz. Kuri grib mācīties, tiem tā nav problēma. Tagad man šķiet, ka vidusskolā varētu vēl pamācīties.
— Vai jaunieši Latvijā jūt nākotni?
— Domāju, ka jā. Varbūt arī es kādā brīdī tā nedomāju, un arī daudzi citi paziņas tikai runāja, ka brauks projām, bet liela daļa tomēr to neizdarīja. Arī viens mans draugs aizbrauca, taču atgriezās. Jā, pie mums vēl nav to lielo algu, bet tomēr esam bagāta valsts ar savām iespējām. Mums ir savas vērtības, kādu nav nekur citur, piemēram, Dziesmu svētki. Ar laiku cilvēki domā citādāk un novērtē to, kas viņiem ir.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS:
Juliāns Purvinskis.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1997. gada 15. decembris, Pļaviņas.
IZGLĪTĪBA:
mācās Valsts robežsardzes koledžā.
DZĪVESVIETA:
Pļaviņas.
VAĻASPRIEKS:
autosports.
HOROSKOPA ZĪME:
Strēlnieks.
