Mani vecāki dzīvoja Kurmenes pagasta “Dobelniekos”, pašu celtās ēkās, un viņiem piederēja 18 hektāru zemes.
Mani vecāki dzīvoja Kurmenes pagasta “Dobelniekos”, pašu celtās ēkās, un viņiem piederēja 18 hektāru zemes.
Tēvs bieži slimoja, un saimniecību vadīja māmuļa — ļoti enerģiska un strādīga. Nebija tāda darba, kuru viņa neprata — pat ar rokas izkapti pļāva lopiem sienu. Viņa bija taupīga, bet ne skopa. Turklāt ļoti sabiedriska. Agrākajos gados modē bija karnevāli — maskuballes. Kaut gan aizņemta darbā, māmuļa vairākas dienas gatavoja maskas, brauca uz tuviem un tāliem klubiņiem un regulāri pārveda mājās vērtīgas balvas par pirmo vai otro vietu.
Bieži vien rīkoja mājas viesības, kurās tēvs spēlēja bajānu. Viņš bija kluss, bet ļoti prasīgs un stingrs. Mūs, bērnus, mācīja, ka ik darbiņš jāpadara kārtīgi un bez ierunām. Viņš mīlēja literatūru, ap 1960. gadu, kad veselība jūtami pasliktinājās, gandrīz visu dienu dzīvoja grāmatu pasaulē, kuras es nesu no pagasta bibliotēkas, retāk — pirku.
Arī brālis ir ļoti muzikāls, spēlē vairākus mūzikas instrumentus, kuru spēli apguvis pats. Mūsu jaunība bija pēckara gados, kad par izglītošanos nebija ko sapņot.
Māsa bija mātes meita — ļoti strādīga, sevī noslēgta, īsta zemniece, pretēji mātei sabiedrībā gāja maz, bija tikai darbs un rūpes par ģimeni.
Mans jaunības dienu sapnis bija spēlēt teātri uz lielās skatuves. Ierunājos par to vecākiem, bet tēvs atbildēja: “Tādas domas izmet no galvas, ar “kumēdiņu rādīšanu” paēdusi nebūsi.” Ar to viss bija pateikts. Sāku piedalīties pagasta pašdarbībā — vispirms dramatiskajā kolektīvā, tad dziedāju ansamblī, dejoju deju kolektīvā. Tā visu mūžu.
Kamēr bija laba veselība, dziedāju korī. 2000. gadā atvadījos no pašdarbības, kurā darbojos 53 gadus. No tiem 16 gadu vadīju kultūras dzīvi toreizējā kolhozā un pagastā. Tie bija grūti, bet skaisti gadi.
Tagad dzīvoju mājās, daudz lasu, strādāju mazdārziņā, mazliet adu un pārdomāju dzīvi. Aizbraucu pie brāļa uz dzimtajām mājām “Dobelniekiem”, apciemoju meitas, znotus un mazdēlus gan Rīgā, gan Jaunjelgavā. Kamēr vēl virs galvas zila debess un zem kājām zaļa zālīte.
