Mūzikas un mākslas festivāls “Bildes” šogad atskatās uz 35 darbības gadiem. Vēl arvien katram no mums ir iespēja kļūt par “Bilžu 2020” neklātienes dalībnieku, apgleznojot savas pastkastītes. Ikgadējiem “Bilžu” dalībniekiem mūziķu Ziemeļu ģimenei, kurā mamma Sandra ir no Aizkraukles, izdevies sarūpēt pārsteigumu, uzrakstot dziesmu par skumjo pastkastīti.
Nometnēs rodas talants
“Staburags” jau rakstīja, ka “Bilžu” aicinājumam atsaucās arī Aizkraukles Mākslas skolas audzēkņi, un iepriekšējos numuros publicēja apgleznoto pastkastīšu fotogrāfijas.
Katru gadu vasarā mūziķi tiekas “Bilžu” radošajā nometnē, tostarp arī Ziemeļu ģimene. Jautāta, kā sākās Ziemeļu ģimenes saikne ar šo festivālu, Sandra Bula-Ziemele atklāj, ka Āris piedalījies teju no pirmsākumiem, abi kopā, iespējams, jau gadus 20. Šķiet, izlaista nav neviena. Katru gadu piedalās gan folkkoncertā, gan bērnu koncertā. Sandra smej, ka “Bildēs” uzaudzis vecākais dēls Gustavs, arī jaunākajam Niklāvam nebija citu iespēju. “Bildes” — tā ir iespēja būt citā vidē, aizbēgt no ikdienas, tur var padziedāt, atpūsties. Ar gadiem tas kļuvis gluži kā pienākums, jo Tijai (“Bilžu” veidotāja Tija Auziņa — aut.) pretī runāt nedrīkst — ir jābrauc, un viss! Šogad vīruss ieviesis savas korekcijas, taču mūziķi un mākslinieki sapulcēsies un apbraukās Kurzemi. Parasti nometnēs mākslinieki ir tie, kas mūziķus iedvesmo uz mākslas darbiem un palīdz ar padomu. Pat ja arī nav talanta, nometnēs no kaut kurienes tas uzrodoties. “Vienugad bija teikts, ka būs jāveido mandalas. Sākumā nesapratām, kas tās tādas, kā jāveido, skatījāmies internetā. Kad vēl dzīva bija mākslas zinātniece Sarmīte Sīle, noklausījāmies gluži vai lekciju, viņa prata dot darbiem ievirzi. Tās nav tikai izklaides. Bija atbraucis arī kamaniņbraucējs Mārtiņš Rubenis, viņš agri no rītiem vadīja sportiskās aktivitātes,” stāsta Sandra.
Labā un sliktā
pastniece
Protams, parunājam arī par pastkastītēm. Tā kā Sandra uzaugusi daudzdzīvokļu mājā Aizkrauklē, arī pastkastīte bija kā visiem — kāpņu telpā pie sienas. Taču labāk par pastkastītēm viņa atceras pastnieces. Šķiet, viņas bija divas, un mājas bērniem bija labā pastniece un sliktā. Allaž atnākam gaidījuši labo pastnieci. Kad viņa nākusi, skrējuši klāt, jo visiem atdeva avīzes, žurnālus un vēstules. Savukārt “sliktā” nepiekrita atdot: “Nē, mamma izņems!” Rīgā daudzdzīvokļu mājā pastkastīte diezgan bēdīga — graboša, metāliska, neglīta. “Tija mudināja, lai izdaiļojam Aizkrauklē vasarnīcas pastkastīti. Mums neviens neraksta — sakām. Viņa gan pastāvēja, ka jānokrāso, bet vēl neesam tam ķērušies klāt,” saka Sandra. Varbūt kādā brīvākā brīdī vasarnīcas pastkastīte arī sagaidīs uzlabojumus.
Kad Sandra pēdējoreiz saņēmusi pastkastītē vēstuli? Viņa atbild, ja to var uzskatīt par vēstuli, tad tas ir paziņojums par nekustamā īpašuma nodokli. Diemžēl informatīva satura vēstules nākas saņemt visbiežāk.
Dziesma vienā dienā
Taču interesants ir fakts, ka Sandra Bula-Ziemele ar vīru Āri Ziemeli sarakstījuši dziesmu par pastkastīti. Kā tā tapa? Saistībā ar šo akciju bija paredzēts pasākums Salaspils Botāniskajā dārzā. Tija Auziņa Ziemeļiem lūdza tajā nodziedāt dziesmu “Mazais pasta balodītis”. Abi saprata, ka tā nav viņu dziesma, neskanēs, kā vajadzētu. Āris ierosināja uzrakstīt savu dziesmu, savukārt Sandra iebildusi, ka pa vienu dienu tas nav iespējams, taču viņš palicis pie sava. Tomēr azarts radās. Ņēmuši katrs savu ģitāru un katrs savā istabā mēģinājuši kaut ko uzrakstīt. Pēc laika gribējies uzzināt, kā veicas. Āris rādījis savus vārdus, Sandra savu uzmetumu. Ārim tas iepaticies. Nelielas korekcijas, un radušies vārdi, kas lielākoties ir Sandras. Iedomājusies kāpņu telpā patkastītes, un arī melodija uzreiz bija klāt. “Mums atlika 10—20 reizes izmēģināt, lai nākamajā dienā varētu nodziedāt,” saka Sandra. Tagad vecākais dēls Gustavs dziesmu aranžē, lai varētu ierakstīt studijā.
Dziesmas vārdi raksturo mūsdienu laikmetu: “… gadiem jau ilgi nav nācis neviens, un pastkaste norūsēt sāk.” Arī daudzdzīvokļu mājās mitekļi tukši, saimnieku vai nu vairs nav, vai arī aizbraukuši uz ārzemēm, taču pastkastītē krājas reklāmas, dažādi rēķini u. c. Laukos vientuļi stāv pamestas mājas, ceļa galā laika zobs saēd pastkastīti. Pastnieks uz tādām jau sen korespondenci nepiegādā.
Ideāls laiks
Autori dziesmā aicina ņemt krāsas un otas, lai pastkastītei dzīve top krāsaināka. Bet kas krāsaināku padara pašu dzīvi? “Mums ir zemīte, dārzs, mums ir puķes. Šis laiks mums ir labākais, kas vien var būt. Citi pārdzīvo, bet mēs jau no marta kopā ar bērniem diendienā. Neko labāku nevar iedomāties. Kad ar vīru sākām dzīvot kopā, arī visu darījām kopā. Cik mēs divos, trijos gados bijām nodzīvojuši, tik citi visu mūžu satikušies. Covid-19 laiks ir ideāls, jo ļauj būt kopā. Jā kāds kreņķis, viens aiziet bruģi likt, otrs — dārzā puķes stādīt, ravēt. Nav par ko strīdēties. Aizej, atrodi, kas tev prieku rada, un dari, un miers mājā,” bilst Sandra Bula-Ziemele. ◆
S. Bula,
Ā. Ziemelis
(Ziemeļu ģimene speciāli “Bildēm 35” akcijai 08.05.2020. plkst. 19.19)
Noskumusī
pastkastīte
Kāpnēs tik vientuļi pastkaste nīkst,
Tā domā — kaut pastnieks reiz nāktu.
Bet gadiem jau ilgi nav nācis neviens
un pastkaste norūsēt sāk.
Blakus tai kaimiņos pastkaste glīta,
Pilna līdz malām piepildīta:
Avīzes, reklāmas, vēstules
Katru rītu tai pastnieks nes.
Piedz. Es gaidu pastnieku,
Kas nesīs vēstuli,
bet visi, kas nāk,
tikai garām man
iet —
Mani neredz
neviens.
Paņemiet rokās krāsas un otu,
Lai bēdīgo pastkasti
apgleznotu.
Paņemiet rokās krāsas un otu,
Un dzīve tai krāsaina kļūs!
Es gaidu pastnieku
Kas nesīs vēstuli,
Bet visi, kas nāk,
Mani apgleznot sāk,
Dzīvē krāsaini kļūst!
