Pagājusī nedēļa bija diezgan saspringta un darbīga. Notika Jaunjelgavas novada sociālā dienesta darbinieku sēde, kurā spriedām arī par ģimenēm, kuras nepieskata savus bērnus. Sanākot kopā, skatījums uz lietām ir vispusīgāks, un bieži var atrast risinājumu situācijās, kuras pirmajā brīdī šķiet neatšķetināmas. Savā darbā ar ģimenēm jau pasen lietojam dusmu kontroles spēli. Tā saspringtās situācijās māca izvēlēties vienu no vairākiem risinājumiem. Pazudis bērns, vīrs atnācis mājās piedzēries, kaimiņi skandalē — situāciju ir daudz, un bieži šķiet, ka izejas nav. Taču svarīgi ir cilvēkam likt ieraudzīt, ka ikkatrā situācijā ir vismaz pieci rīcības varianti. Kādreiz skolotājiem pedagoģijas institūtā mācīja pateikt “nē” vismaz desmit dažādās intonācijās. Mēs gribētu, lai cilvēks situācijās, kad ir kreņķi un problēmas, vismaz zinātu, ka izeja vienmēr ir. Pat vairākas.
Saistībā ar Liepājā pazudušā puisēna traģisko bojāeju, šķiet, cilvēki kļuvuši vērīgāki. Ik rītu portālos izpētu, ka pēdējā laikā ir ļoti daudz šāda veida ziņu — pazudis bērns, ievērots nepieskatīts mazulis, kādā ģimenē bērni dzīvo nenormālos apstākļos. Tas nenozīmē, ka cilvēki būtu palikuši sliktāki vai nevērīgāki pret saviem bērniem, bet gan apkārtējie palikuši redzīgāki. Arī mums bija saskare ar problēmām kādā ģimenē. Gājām uzrunāt kaimiņus. Kāds kaimiņš teica: man durvis visu nakti ir vaļā, lai nāk, man ir telefons, lai zvana jebkurā laikā. Cita kaimiņiene apsolīja: ja kaut ko aizdomīgu dzirdēšu, uzreiz zvanīšu! Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, taču lielākoties baidās iejaukties citas ģimenes strīdos.
Jāatzīst, ka gados kopš manas bērnības pasaule ir mainījusies. Bērni strādāja, palīdzēja vecākiem. Tagad līdz astoņpadsmit gadiem ir saulainā bērnībā, un visi cer: nu viņš vienā dienā būs atbildīgs, strādīgs un uzvedīsies, kā jau pilsonim pieklājas. Tā nebūs! Tas ir nemitīgs vecāku darbs. Kad Jaunjelgavā atvērām dienas centru, sākumā tas darbojās arī sestdienās un svētdienās, tikai noteicām: brīvdienās jānāk kopā ar vecākiem. Strādāšana beidzās, jo vecāki nenāca. Nezinu, vai tik ļoti noguruši no darba, stresa nomocīti, ka nepietiek vairs nekam spēka? Ir sajūta, ka aizvien ir daudz vecāku, kuri gribētu, lai kāds cits atbild par viņa bērniem. Arī liela daļa sabiedrības situācijās, kad notiek nelaime, skaļi brēc: kur skatījās skola, policija, sociālais dienests? Visi citi vainīgi, tikai ne paši vecāki. Jaunjelgavas sociālajā dienestā esam seši darbinieki. Mūsu redzeslokā pilsētā vien ir 68, visā novadā — apmēram 120 ģimeņu. Vai mums vajadzētu lozēt, pie kura šogad iet nakšņot? Kā vēl varam nosargāt 24 stundas diennaktī? Turklāt nelaimes var notikt visās, ne tikai tā sauktajās sociālā riska ģimenēs.
Jaunjelgavas sociālo dienestu vadu jau devīto gadu, pirms tam 13 gadus biju Seces pagasta bāriņtiesas vadītāja. Ir daudz gandarījuma brīžu, kad izdodas kādam palīdzēt, un šo mirkļu dēļ ir vērts strādāt. Piemēram, bija kāda ģimene, kuru visi “norakstīja”, jo abi vecāki dzēra. Mums Jaunjelgavā ir septiņi sociālie dzīvokļi, kuros varam ievietot cilvēkus krīzes situācijās. Arī šo ģimeni tur iemitinājām. Izveidojām anonīmo alkoholiķu grupu, abi vecāki tajā iesaistījās. Viņi jau ilgu laiku nedzer, dzīvo normāli, skolā ar viņu trīs bērniem nav nekādu problēmu.
Tie cilvēki, kuriem palīdzam, nav tie, kuri vēlāk raksta internetā: man bija tik smagi, un sociālais darbinieks man palīdzēja. Tas “paldies” ir kluss un paliek starp mums. Priecājos, ka patlaban man ir ļoti laba komanda. Jaunjelgavā un visos novada pagastos, šķiet, patlaban strādā tādi cilvēki, kuriem šajā jomā vienkārši jābūt. Sociālajā jomā ļoti smags bija 2001., 2002. gads, tagad cilvēki dzīvo labāk. Turklāt mūsu laikos sociālais dienests var reāli palīdzēt. Kaut aizvien netrūkst tādu, kuriem palīdzību nemaz nevajag. Viņš negrib! Daudziem mūsu klientiem ir tāds folklorizējies teiciens: “Jau trīs dienas neesmu ēdis!” Vienam šādam neēdušajam, vīram pašos spēka gados, uzreiz noorganizēju darbu — sazvanīju vietējo stādaudzētavu, īpašniece priecīga: braucu pakaļ, kociņi jāstāda! Viņš jau tramīgs, un iebilst: “Man nav zābaku, nevaru brist pa dubļiem.” Man skapī ir zābaki, pavisam jauni! Paņēma zābakus, pukstēdams aizbrauca strādāt. Pusdienlaikā pazuda. Ar visiem zābakiem… Cilvēkam jāsaprot, ka mūsdienās vairs nebūs tā, ka kaut ko dos par velti. Cilvēki, kuri saņem pabalstu, desmit dienas atstrādā sabiedriskajos darbos.
Kam Latvijas notikumos pievērsu uzmanību? Visi pa spalviņai vien plucina partijas “No sirds Latvijai” priekšsēdētāju Ingunu Sudrabu. Man viņas personība un darbošanās nekādu pārsteigumu nesagādā — jau pirms vēlēšanām, paskatoties Saeimas deputātu kandidātu deklarācijas, varēju tikai pa-
smaidīt. Sudraba savulaik vadīja Valsts kontroli, un viņai ir tik daudz īpašumu, akcijas lielākajos uzņēmumos. Tajos, kuros viņa veica kontroli un atzina, ka viss ir kārtībā. Tātad viss atkal ir tā, kā jābūt… Tāpat skatos, kādi miljonu vērti īpašumi un nauda pieder vienas otras pilsētas mēram. Kā var tādu summu nopelnīt?
Lielu ievērību izpelnījās starptautiskais festivāls “Laima Vaikule Jūrmala Rendez-Vous”, un pagājušajā nedēļā visi uzskatīja par savu goda lietu to pakritizēt. Atzīšos, arī man tas nešķita īpaši pievilcīgs pasākums, taču manu dzīvi tas nekādi neietekmē. Vienīgi žēl, ka Laimu Vaikuli, kura šķita tik cienījama sieviete, nācās ieraudzīt tik nepievilcīgā, pat vulgārā gaismā. Par to, ka Jūrmalā sabrauc kaimiņvalsts zvaigznes, man komentāru nav, jo nešķiroju cilvēkus pēc tautības vai citiem kritērijiem.
Mana labākā atpūta no darba ir dārzs. Gribu nodzīvot līdz simt gadiem, un esmu sākusi apgūt dabas brīnumus. Ar receptēm internets pilns, atliek vien piestrādāt. Man jau ir asinszāļu uzlējums, kas der pret 99 slimībām. Vēl ar degvīnu jāaplej ceļmallapas, ķiploki. Un man ir liepziedu, pelašķu, asinszāļu, vī-botņu, āboliņa, rudzupuķu tēja.
Brīvdienās ar dzīvesdraugu Pēteri bieži kaut kur aizbraucam. Kad nesen darba komandējumā biju Igaunijā, atklāju, ka tur veikalā aizvien var nopirkt manas bērnības lielāko kārumu —šokolādi “Anneke”. Bērnību pavadīju Apē, netālu no Igaunijas robežas. Tagad atklāju, ka tā šokolāde aizvien garšo tāpat kā bērnībā. Lietainā svētdienā Pēteris saka: braucam uz Igauniju pēc šokolādes! Šādi brīži saspringtajā ikdienā palīdz izdzīvot.
