Šodien Ogrē sumina četrus cilvēkus un vienu firmu no Aizkraukles rajona un vairākus Ogres rajona labdarus. Viņi izvirzīti labdarības atbalsta akcijā “Labā zvaigzne” un saņem īpašu nozīmīti un pateicības rakstu.
Šodien Ogrē sumina četrus cilvēkus un vienu firmu no Aizkraukles rajona un vairākus Ogres rajona labdarus. Viņi izvirzīti labdarības atbalsta akcijā “Labā zvaigzne” un saņem īpašu nozīmīti un pateicības rakstu.
Trīs atsaucīgās sievietes Aizkraukles rajonā dzīvo Pļaviņās: Ingrīda Riktere, Emīlija Grīna un Rita Neimane. Šīs kundzes līdzcilvēkiem darījušas daudz laba, un šodien viņas ir Ogrē.
Bijusī melioratore
“Staburags” apciemoja vienu no viņām — Ritu Neimani, kuru kaimiņi un pilsētas domes darbinieki raksturo kā ļoti labestīgu, enerģisku un praktisku cilvēku. Viņa no jebkuras situācijas rod izeju, nesūdzas par dzīves grūtībām, bet tiek tām pāri. Kā jau klintīs kāpēja — tas bijis Ritas Neimanes jaunībā iecienītākais sportaveids.
Rita ir koknesiete, bet Pļaviņās dzīvo kopš 1958. gada. Pēc profesijas agronome, taču daudzus gadus kolhozā strādājusi par melioratori. Nu jau 15 gadu viņa ir pensionāre, dzīvo savulaik vecāku uzbūvētajā mājā un rūpējas par tiem, kuriem šodien dzīve nav viegla.
Dalās ar citiem
— Man dārzā izaug tik daudz kartupeļu un sakņu, ka viena nespēju izlietot, tāpēc labprāt dodu kaimiņiem vai paziņām, — stāsta Rita Neimane.
Viņa dalās ne tikai ar produktiem, bet arī ar preses izdevumiem, kurus abonē — “Staburagu”, “Latvijas Avīzi” un žurnālu “Mūsmājas”. Kad pati izlasa, aiznes cilvēkiem, kuriem mājās laikrakstu nav.
Līdzinās Polliannai
Rita ģimenē bijusi vienīgais bērns, tagad dzīvo viena. Vienīgā Rita gribējusi būt kopš bērnības — vecākiem pat piedraudējusi, ja būs vēl brālis vai māsa, aizbēgšot no mājām… Varētu padomāt, ka no tādas meitenes izaugs egoiste, bet noticis otrādi — Rita ir ļoti labestīga.
Ritai Neimanei savulaik sevis uzmundrināšanai nācies izmantot Eleonoras Porteres grāmatas “Pollianna” varones — mazas, drosmīgas meitenes — spēli. Pollianna katrā lietā un parādībā saskata ko jauku un labu, mierina sevi, ka varēja būt vēl sliktāk.
Tas bija toreiz, kad Rita lauza mugurkaulu un trīs mēnešus nekustīgi gulēja, kamēr kauli saauga.
Cik tu labi izskaties!
— Man arī tagad, pilsētā satiekot paziņas, gribas katram pateikt ko labu. Es tā arī daru, un viņi atplaukst, ja pasaku, ka labi izskatās, ka piestāv jaunā cepurīte. Sāk smaidīt, un arī man ap sirdi kļūst jautrāk, — priecājas Rita.
Ritai Neimanei jāaprūpē arī viņas pašas mīluļi — suns Riksis un kaķenīte Kisa. Viņi vienmēr cenšas būt kopā ar saimnieci, mājās jāpaliek vienīgi tad, kad Rita dodas uz tautskolas nodarbībām vai apciemo paziņas.
Necieš negodīgus priekšniekus
Rita necieš, ja kādam dara pāri, īpaši, ja vainīgi priekšnieki. Lai pierādītu taisnību, dažiem palīdzot kārtot mantojuma lietas, viņa pat aizbraukusi uz Rīgu vai Jēkabpili un arhīvos sameklējusi vajadzīgos dokumentus.
Viņai šķiet, ka Pļaviņās maz dara dabas aizsardzības jomā. Agrāk Rita bija dabas drauga Artūra Grīvnieka “komandā”, tad gan pilsēta bijusi sakārtota, tīra un zaļa.
— Man nepatīk bezatbildība, kuru sev apkārt redzu vai uz katra soļa. Piemēram, brauc autobuss, bērni neskatoties skrien pāri ielai, bet skolotāja mierīgi sēž uz soliņa un nesaka ne vārda. Tā taču nedrīkst, cik tur vajag, lai notiktu nelaime! — sašutusi Rita.
Cilvēkam jābūt īstam
Ritai šķiet, ka vecākā paaudze, kurai vēl spēks un gudrība, varētu aktīvāk piedalīties pilsētas sabiedriskajā dzīvē, vairāk palīdzēt līdzcilvēkiem. Ne komandējot un aizrādot par kļūdām un nemākulību, bet taktiski pamācot.
Viņasprāt, cilvēkam jābūt īstam savos darbos un domās, ne liekulim. Rita uzskata, ka pilsētas domes darbinieki pārāk maz interesējas par veciem un nevarīgiem cilvēkiem. Ne jau vienmēr vajadzīga materiālā palīdzība, bet kaut apciemojums, labs vārds un apjautāšanās, kā vecais cilvēks dzīvo, kas viņam sāp un kas iepriecina.
