Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā sākusies ziemas uzņemšana. Skolas direktore Ruta Krūkle stāsta par aktualitātēm un problēmām skolā un izglītības sistēmā.
— Ziemas uzņemšana. Ar ko tā raksturīga?
— Neviens nav pieradis, ka ziemā sākas mācību gads, tas jau vien ir kaut kas citāds. Pirmo reizi ziemas uzņemšana bija pērn, mācīties nāca vairāk motivētāki jaunieši, jo uzņemam vecumā no 17 līdz 29 gadiem. Pērn arodu apguva arī tādi, kuriem ir augstskolas diploms. Viņi gribēja dzīvē kaut ko mainīt. Šogad šai programmai ir pēdējais gads, bet būs jauna — cilvēkiem, kuri ir darba attiecībās vecumā no 25 gadiem un līdz pat sirmam vecumam, iespēja mācīties arodu, papildināt zināšanas vai pārkvalificēties, izvēlēties pavisam citu profesiju.
— Tas ir solis uz mūžizglītības pusi. Vai ir pieprasījums pēc tā?
— Cilvēki ir ļoti dažādi. Vieni vēlas mācīties visu mūžu, alkst arvien pēc jaunām zināšanām. Visu mūžu sev būtu jāsaglabā divas lietas — prieks un interese. Ja dzīvē ir brīži, kad nav, par ko priecāties, ir dažādas ķibeles, nedrīkst pazaudēt interesi par dzīvi, citādi depresija klāt. Mācīšanās uztur šo interesi. Un iespējas mācīties vienmēr ir, lai man nestāsta, ka tā nav. Esmu pamanījusi, ka daudzi nemāk meklēt informāciju par to vai negrib meklēt. Liekam reklāmas avīzē, radio, bet vienmēr ir kāds, kas pārsteigts jautā — pie jums uzņem visu septembri?! Mīļie cilvēki, ko man vēl izdarīt, lai jūs to uzzinātu? Ir jāmācās, sevišķi jauniešiem. Ielās klīst 22 gadus veci čaļi. Gaida vasaru, lai varētu bruģi likt. Bet ziemā? Ej mācīties! Stipendija — 115 eiro mēnesī. Kur vēl tādas iespējas?
— Vispārizglītojošajās skolās trūkst skolēnu. Kā ir arodskolā, arī skaits sarūk?
— Katru gadu kolēģiem sanāksmēs rādu Latvijas dzimstības līkni. To daru ar vienu mērķi, lai nomierinātu prātu, lai parādītu, kāda ir reālā situācija. Mēs taču zinām, ka no valsts izbrauc milzīgs skaits cilvēku. Izbrauc jauni un ģimenes ar bērniem. Ja valsts politika nemainīsies, iedzīvotāju skaits turpinās samazināties. Tukša vieta gan nekad nepaliek, Latvija ir brīnišķīga zeme — pasakains klimats, pārciešamas ziemas. Cilvēki nāks!
— Vai aistībā ar to, ka Vecbebru Profesionālās un vispārizglītojošās internātviduskolas pastāvēšana ir uz jautājuma zīmes, jūsu skolā būs vairāk skolēnu?
— Mums kopīga ir vien pavāru programma, viss. Tā ir audzēkņu izvēle, kuru skolu viņi izvēlēsies, lai gan no Kokneses puses ir atnākuši bērni. Daži nākuši, jo viņiem bijis skaidrs, ka tur nevarēs pabeigt skolu, bet šādu skolēnu nav daudz.
— Par kuru programmu ir vismazākā interese?
— Grūti komplektēt galdnieku programmu. Tā ir laba programma, teicami skolotāji, kas sagatavo labus speciālistus. Sabiedrībā nav priekšstata, ka galdnieks ir cilvēks ar zelta rokām un ka viņš ar savu darbu varēs izdzīvot. Jau pamatskolas līmenī ar koku strādā maz. Ja katram būtu vectētiņš, kas greb karotes un mazdēlam ierāda citus darbus, galdniecība būtu lielākā godā. Aizkrauklē ir kokapstrādes uzņēmums “AKZ”, “Jeld-Wen”, taču tā ir cita veida galdniecība, mēs dodam zināšanas, ka, pabeidzot skolu, audzēknis pratīs uztaisīt jebkuru mēbeli. Vajadzīga profesija, vai ne? Gribējām atklāt programmu auklēm, licencētu. Reklamējām, stāstījām par iespēju. Cerējām, ka mammām ar mazuļiem būs interese mācīties skolā, gribējām sakārtot vidi — atsevišķu rotaļu istabu bērniem, lai mācās teoriju un praktizē. Viena painteresējās. Programma stāv, nolikām malām. Ko vajag sabiedrībai, izdarīsim, bet es nesaprotu, ko tai vajag?
— Vai skolas beidzējiem viegli atrast darbu?
— Ir diezgan daudz audzēkņu, kuri strādā jau 3. kursā. Latvijā tā ir populāra lieta — darba vidē orientētas mācības. Sadarbojoties ar Vāciju, tā nāk ar saviem piemēriem, un šo to esam pārņēmuši. Vācijā gan ir mazliet citādāk — uzņēmums, kuru grib atvērt, sadarbojas vai nu ar esošajām skolām, vai veido jaunas, apmāca personālu. Agrāk līdzīgi bija Ogres trikotāžas kombinātā — paši apmācīja un nodrošināja ar darbu. Pie mums uzņēmējiem šāda sistēma vēl nav aktuāla, jo pagaidām tiem ir, kas strādā. Es, protams, gribētu, lai darbavietas vairāk interesējas par jaunajiem speciālistiem. Tomēr ir uzņēmēji, kas zvana uz skolu un meklē strādniekus, bet galdnieku trūkst. Valstī trūkst arī celtnieku. Piemēram, šobrīd ēdnīcā var strādāt cilvēks, kuram nav konditora vai pavāra diploma, bet ārzemēs sen tā nav. Ja ES dod naudu dažādām mācībām, vai beigās nebūs tā, ka bez izglītības dokumenta nevarēs pat vienkāršus darbus darīt? Piemēram, audzēkņi, kas praksē Vācijā, saka, ka autoservisā nav neviena, kam nebūtu diploma — izglītības. Izglītība ir vērtība, es gribētu, lai visi to saprot. Šobrīd pie mums ir iespēja cilvēkam, kuram ir prasmes, bet nav diploma, nokārtot eksāmenu un iegūt atbilstošo kvalifikāciju.
— Sabiedrībā ir priekšstats, ka uz arodskolu nāk tie, kuriem ir sliktas atzīmes, tā saucamie divnieku karaļi. Kāda ir reālā situācija?
— Agrāk tāda tendence bija — ja nevari mācīties, ej uz “profeni”. Pati esmu grēkojusi, un cilvēks vienmēr dabū par saviem vārdiem. Agrāk strādāju Jumpravas vidusskolā, kad noskaitos uz saviem puišiem, teicu: negribēsi mācīties, iesi “profenē” par traktoristu. Toreiz tik labi neizpratu situāciju. Bet padomājiet, jaunietim atnākot uz arodskolu, jāizvelk arī vidusskolas programma, jānokārto tādi paši eksāmeni, kādus kārto ģimnāzijā un vidusskolā, lai gan stundu skaits priekšmetos mazāks un vēl arods jāapgūst. Kāpēc tad šausmināmies par eksāmenu rezultātiem? Lietuvā, beidzot arodskolu, jānokārto divi eksāmeni: profesionālie un divi no vispārizglītojošā kursa — valoda, un jāizstrādā zinātniskais darbs, kas apvieno vairākas prasmes. Ja viņi vēlas, vēlāk var iestāties augstskolā, kārtojot iestājeksāmenus tur. Tas ir ceļš, uz ko jāiet arī mums, nevis jāšausminās par to, kāda ir arodskolu beidzēju zināšanu līkne eksāmenos.
— Kāds ir pamatskolas zināšanu līmenis jūsu audzēkņiem?
— Protams, pie mums nāk ar dažādu zināšanu līmeni. Ir jaunieši ar izciliem mācību sasniegumiem — liecībā 7, 8 un 9, viņi zina, ko grib — nāk arodu iegūt. Ar tādiem audzēkņiem ir daudz vienkāršāk strādāt, jo viņi ir motivēti. Tomēr no katras klases pēdējie četri ir pie manis. Skolā viņi nav dziedājuši, nav dejojuši, pasākumos nav piedalījušies. Viņiem saku — aizmirstiet savu pagātni, nolieciet to prom, sāksim visu no jauna. Gribam, lai viņi kļūst brīvi no pagātnes un šķir jaunu lapu dzīvei.
Pirmajā kursā septembrī un oktobrī veicam pārbaudes darbus par pamatskolas līmeņa apguvi. Lielai daļai matemātika ir piektās vai sestās klases līmenī. Skolotājiem ar šo līmeni jāsāk, tāpēc skolā ir daudz konsultāciju, lai visiem panāktu kaut cik vienādas zināšanas, lai var strādāt ar visiem vienlaikus. Slikti ir ne tikai matemātikā, arī latviešu valodā un lasītprasmē. Lasīt, protams, māk, bet problēmas sākas, kad jāatrod galvenais un jāsaprot jēga. Testi, kas ir kā pamatpārbaudes forma pamatskolā, atstājuši sekas, bērni nemāk izteikties. Jaunieši labprāt gatavi atbildēt rakstiski, lai nevajadzētu runāt. Tomēr šīs prasmes ir jāapgūst katram — izteikties, analizēt, stāstīt. Strādājam, lai paaugstinātu zināšanu līmeni. Ar katru strādājam līdz baltkvēlei, lai neatskaitītu. To darām no sirds. Kāpēc? Protams, tas ir naudas jautājums, bet kur vēl viņam iet? Ja viņi aizies, tad nezinu, kur nonāks. Vietējā pagasta grāvī?
— Vai novērojat tendenci, ka no mazajām lauku skolām nāk sliktāk sagatavoti bērni?
— Nē. Pēc pirmā kursa rezultātiem dažām skolām pat pateicību sūtām — par centību un attieksmi pret mācībām. Mums pilnīgi ar to pietiek, lai jauniešiem celtu zināšanu līmeni. Tomēr, ja raugāmies valstiskā līmenī, tad tā noteikti ir. To redzu mazbērnos, kas mācās Rīgā prestižā skolā, kurā valda milzīga spriedze un sacensību gars, kas tiek mākslīgi uzturēts. Šādā skolā spriedzes dēļ ne visiem gribas mācīties. Savukārt mazā lauku skolā ir brīnišķīga ģimeniska gaisotne, ir foršas attiecības. Skaidrs, ka Rīgas skolā būs daudz labāki rezultāti, tomēr lauku skolas ir vērtība, kas būtu jāsaglabā. Ir vecāki, kuri materiālo apstākļu dēļ nevar izvēlēties tālāko un labāko skolu. Savā skolā redzu, cik liela nabadzība valda ģimenēs, piemēram, dauzi neēd pusdienas, jo tās taču maksā. Mazās skolas, kas tuvu mājām, jāsaglabā, lai katrs iegūtu izglītību un pieaugot varētu dzīvē “izsisties”.
— Šobrīd gandrīz katrā vidusskolā maksā stipendiju. Vai tā nav konkurence arodskolām?
— Ja pašvaldība gatava noturēt skolēnu ar to, ka maksā stipendiju, nav slikti. Svarīgi, lai tā tiek godam nopelnīta. Mums ir nopietns stipendiju piešķiršanas nolikums. Tās diapazons ir no 12 līdz 150 eiro. Jaunieši cīnās par atzīmēm, bet ir, kas nolaiž spārnus, ja grūtības, jo grūti atrast motivāciju mācīties. Agrāk pārdzīvoju par motivācijas trūkumu. Jēkabpils cietumā mums ir filiāle, un tur redzu, ka nereti 45 vai 35 gadus veciem vīriešiem nav nekādas motivācijas mācīties. Viņi mācās, jo tā var nopelnīt kaut kādus bonusus, piemēram, tikšanos. Cilvēks ne grama nejūt, ka mācās sev. Tad ko gribēt no sešpadsmitgadīga jaunieša, kurš sevi vēl nav atradis, un, iespējams, viņa ģimenē izglītība nav vērtība? Par motivāciju — stipendija, prakses vieta ārzemēs, ekskursija — vienmēr domāju, lai jaunietis, pamazām darot, gūst iekšēju pārliecību un zinātkāri, ka ir labi mācīties.
— Vai bērnus atbalsta vecāki?
— Pēdējā sapulcē bija ieradušies 27 vecāki. Par dažiem bērniem ir sajūta, ka viņus neviens neatbalsta, viņi ir paši par sevi. Gribu teikt — vecāki, cik vien varat, atbalstiet savus bērnus! Ja grūti materiālie apstākļi, izvēlieties profesijas, kur piemaksā — dzelzceļnieka vai citu. Bet ir jāatrod vieta, kur bērnu iekārtot, lai viņš ātrāk tiek uz zaļa zara. Daudzi palaisti pasaulē — lido pats, bet viņš vēl tam nav gatavs.
— Tad jājautā — vai skolā ciena skolotāju?
— Ir skolotāji, kurus nekad neviens nepasūtīs un neteiks rupjības. Ir atsevišķi jaunieši, kas ar pienu iezīduši lamuvārdus un nejūt, ka tos lieto. Tad ir jāizstāsta, ko šie vārdi nozīmē. Ja sēžu blakus un iztulkoju, pats ir pārsteigts par to, ko lieto. Cenšamies skaidrot, kā ar pieaugušiem cilvēkiem, darba devēju, vecākiem, skolotājiem runāt. Gudram, talantīgam jaunietim, iespējams, skolotāju nemaz nevajag, bet te pedagogam ir iespēja parādīt savu meistarību — ir materiāls, kas jāmīca un jāveido. Ir gandarījums, ja jaunieti izvelk no dubļiem, protams, par to maz slavē, bet cik daudz no prieka izlaidumā raudāts! ◆
