Ja pats svētkus neradīsi, pēc pavēles tos nosvinēt nevar, nekas nesanāks. Vismaz man tā ir. Tāpēc 1. maijam es gatavojos ļoti rūpīgi, jo galu galā īpašai dienai vajadzīgs īpašs piegājiens.
Ja pats svētkus neradīsi, pēc pavēles tos nosvinēt nevar, nekas nesanāks. Vismaz man tā ir.
Tāpēc 1. maijam es gatavojos ļoti rūpīgi, jo galu galā īpašai dienai vajadzīgs īpašs piegājiens. Svētku rītā piecēlos jau piecos — bija taču jāsasveicinās ar pirmo Eiropas sauli. Pēc tam no pagultes izvilku pārtikas krājumus, ko biju sagatavojusi ieiešanai savienībā, un izvārīju auzupārslu biezputru. Varen labi garšoja. Šķita pat labāka nekā agrāk.
Pulksten deviņos devos pie kosmetoloģes, jo gribējās parādīt savienībai svaigu ģīmi. Ak, dievs, ko viņa ar mani nedarīja — pliķēja, spaidīja, staipīja — nu īsti eiropeiskā stilā. Paskatījusies spogulī, gandrīz noģību — mana seja bija sarkana kā tomāts. Bet man taču vēl bija jāskrien uz karoga pacelšanas ceremoniju. Tāda sarkana, protams, nevarēju iet — pagasta priekšnieks padomās, ka esmu alkoholiķe. Labi, ka mājās bija margarīns — uzsmērēju to, pa virsu uzbirdināju miltus un rezultātā ieguvu aristokrātisku bālumu. Uzpervēju sarkanas lūpiņas un Indriķim pie rokas patiešām jutos kā grāfiene. Man 1. maijs patiešām bija svētki.
Izabella