“Vienmēr visur cenšos saskatīt skaisto,” saka jaunjelgaviete Elga Svilo. Viņa atzīst, ka nav liela runātāja, jo vieglāk izteikties rakstot. Mūsu sarunas laikā man brīžiem šķiet, ka Elgai ir sava pasaule, kurā citiem nav lemts bradāt. “Mani vislabāk var iepazīt manā grāmatā,” bilst viņa, un vēlāk es tajā izlasu arī šādus vārdus: mums pieder tikai tas, ko atdodam citiem…
“Tev vajag grāmatu!”
— Nupat izdevāt savu pirmo dzejoļu krājumu. Kādas ir sajūtas, to turot rokās?
— Ļoti dīvainas. Iesieto grāmatu no tipogrāfijas man atveda vienpadsmitos vakarā. Turēju to rokās un nevarēju aprast ar domu, ka tā ir mana. Sāku lasīt un nemanot aizlasījos līdz diviem naktī. Sajūsma patiešām bija liela.
— Kā nonācāt līdz domai par sava krājuma izdošanu?
— Par savu dzejoļu grāmatu domāju jau sen, bet šai iecerei, kā jau tas dzīvē gadās, arvien radās kādi šķēršļi. Mūsu literātu biedrības dalībniece Daila Bružuka sāka mācīties rakstniecības skolā un teica man: “Elga, tev vajag savu grāmatu, un es tev palīdzēšu to izdot!” Tā mēs apmēram četrus gadus kopā lasījām, atlasījām un apstrādājām, līdz grāmata tapa. Daila man ļoti daudz palīdzēja, tādu cilvēku uz pasaules vairs nav daudz…
Krājumā “Uz savas pasaules” apkopoti dzejoļi, kuri tapuši ilgā laika posmā un kurus es gribēju rādīt lielākam ļaužu pulkam. Tur ir arī mani pirmie dzejoļi, tāpat veltījums manām meitām un mazdēliem. Ceru, ka ikviens grāmatā varēs atrast kaut ko, kas aizķeras sirsniņā. Kaut ko tieši sev.
Spēku lūdz ozolam
— Vai sen rakstāt dzeju?
— Sāku rakstīt, kad meitas mācījās pamatskolā, un vispirms tapa nelielas vārsmas. Taču domrakstus labi rakstīju jau skolas laikā. Man bija laba skolotāja, kura ievēroja un pamudināja rakstīt. Šis novērtējums man bija ļoti svarīgs, man vajadzēja, lai kāds pasaka, ka arī es kaut ko varu. Vispār esmu nopietnās dzejas rakstītāja, jo laikam pati esmu diezgan nopietna.
— Saka — lai tādu rakstītu, pašam jāiziet cauri dzīves pārbaudījumiem.
— Man tādi bija. Pirms vairākiem gadiem nopietni saslima vīrs. Tas man bija tāds trieciens, ka nezināju, kur rast spēku. Tie, kuri zina, kā tas ir, kad mājās ir slims cilvēks, sapratīs, cik tas ir smagi. Fiziski visu izdarīju, bet emocionāli bija grūti. Atradu veidu, kā tam tikt pāri — dzeju. Kad pamats zem kājām pazūd, spēku varu gūt arī dabā. Man pat ir tāds dzejolis, kurā spēku lūdzu ozolam. Ik dienu tos pāris kilometrus no mājām uz darbu un atpakaļ braucu ar velosipēdu. Mana velosipēdistes sezona sākas, tikko nokūst sniegs, un beidzas, kad tas uzsnieg. Ceļā domāju, dabā ievēroju ik nieku un tā uzlādējos.
Vēlāk man nāca otrs trieciens — brāļa nelaime, par kuru negribu vairāk stāstīt, bet man bija jābūt viņam blakus, jāpalīdz. Esmu cīnītāja un ar visu tiku galā. Tagad jau ir vieglāk, jo vīram pēc pārciestajiem insultiem ir labāk, bet īsti atlabis viņš nav. Esmu jau apradusi ar domu, ka visi vīriešu darbi tagad ir uz maniem pleciem, ka ar visu jātiek galā pašai. Cilvēks iemācās pārvarēt grūtības un pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir.
Grūtības iet blakus
— Cīnītājas daba jums šūpulī ielikta?
— Tā man gribētos domāt. Bērnība mums nebija īpaši spoža, un grūtības gājušas līdzi visai manai dzīvei. Ģimenē bijām septiņi bērni, bet divi mazotnē nomira. Nekādas palīdzības no malas tolaik daudzbērnu ģimenēm nebija, bet kaut kā iztikām. Atceros savus gumijas zābaciņus, ar kuriem staigāju arī ziemā, taču, neskatoties uz materiālām grūtībām, manās atmiņās bērnība ir gaiša. Ģimenē labi sadzīvojām, un es tolaik neuztvēru to, ka mums kaut kā ir mazāk nekā citiem — cik bija, tik pietika. Skolu pabeidzu Vallē, bet jau sešpadsmit gadu vecumā man bija jākļūst pieaugušai, jo pēkšņi nomira mamma. Tas man bija ļoti sāpīgs pārdzīvojums. Es biju jaunākā un, mācoties Rīgā, daudz uzturējos pie vidējā brāļa. Jau tolaik manī radās pārliecība, ka jebkura pieredze ir liela dzīves mācība — tieši tā allaž esmu uztvērusi nelaimes. Kapu kalnā esmu pavadījusi arī vecāko un vidējo brāli, viņa nāve pirms dažiem gadiem man bija ļoti sāpīgs pārdzīvojums. Tagad man palikuši vairs tikai divi brāļi.
— Jūs gan allaž esat smaidīga un atstājat laimīga cilvēka iespaidu…
— Es zināju, ka to pajautāsiet… Jā, bieži smaidu, un citi domā, ka man viss ir kārtībā. Lai viņi tā domā! Ja būšu sapīkusi, tas kaitēs tikai man pašai. Izvēlos savu dienu padarīt labāku, ik rītu noskaņojot sevi labajam, lai pozitīvā lādiņa pietiek visai dienai. Un mācos cienīt un izdzīvot katru vissīkāko mirkli. Ar gadiem un dzīves pieredzi vairāk novērtēju visu, kas man ir. Un man patīk pārmaiņas sevī.
— Jūs agrāk bijāt citādāka?
— Esmu ļoti mainījusies. Bērnībā un jaunībā biju ļoti bikla un kautrīga. Dzīvoju savā čaulā. Pamazām tā čaula lobījusies, un tikai tagad esmu atvērusies. Atvērusies dzejā. Tagad varu runāt pat publikas priekšā, kaut agrāk to nekad nebūtu spējusi izdarīt.
“Man ir krāsas!”
— Dzeja nav jūsu vienīgā patveršanās no ikdienas?
— Man vajag to skaisto. Citādi es iznīktu, jo ar ikdienišķo man nepietiek. Vēl visu mūžu esmu dziedājusi un patlaban dziedu kultūras nama ansamblī. Man patīk fotografēt, šo aizraušanos esmu mantojusi no brāļiem, kuri savulaik arī fotografēja. Fotoaparāts man vienmēr ir līdzi — ejot uz dārzu, braucot uz mežu. Man patīk fotografēt dabu, un manas fotoizstādes bijušas skatāmas gan Jaunjelgavā, gan citur novadā.
— Jaunjelgavā bijušas arī jūsu zīmējumu izstādes.
— Zīmēšana ir talants, kurš laikam man ielikts šūpulī. Jau skolā labi zīmēju, mani darbi bija izstādēs skolā, bet līdz šim esmu zīmējusi tikai savam priekam. Frizieru skolā mācoties, visas kursa meitenes pa solu rindām man padeva savas skices, lai uzzīmēju modelēm sejas.
Tagad mani zīmējumi rotā manu grāmatu un arī Ineses Apsānes nupat izdoto dzejas krājumu. Līdz šim zīmēju tikai ar zīmuli, bez krāsām. Jaunjelgavas dienas centra vadītāja Anna Bērziņa ieteicās: tev vajag pamēģināt gleznot ar krāsām! Atzinu, ka man bail. Tas man bija jauns izaicinājums, bet paldies par šo pamudinājumu un skolu Annai! Kopš pavasara gleznoju, top ainavas un puķes. Un man ir krāsas! Dienas centrā 19. jūnijā atklās gleznu izstādi, kurā varēs redzēt šo manu jauno aizraušanos un citu jaunjelgaviešu darbus.
Viena no futbolkomandas
— Jums ir kāds cilvēks, kuram varat paraudāt uz pleca?
— Man ir daudz paziņu, bet ne draugu. Ar brāļa sievu varu izrunāt visu, un pēdējā laikā labas draudzenes man ir meitas. Prieks atzīt, ka ar gadiem mūsu attiecības kļuvušas arvien jaukākas, atvērtākas un sirsnīgākas. Vecākajai meitai ir liela ģimene, jaunākā vēl nav precējusies.
— Kāda esat kā vecmāmiņa?
— Kad esmu kopā ar savu futbola komandu — četriem mazdēliem —, esmu viena no viņiem. Tad spēlēju bumbu, rāpoju, dziedu, un ko tik mēs kopā nedarām! Mazbērnus man sanāk pieskatīt diezgan bieži, jo vecākā meita, kura ir friziere, dažas reizes nedēļā no Rīgas brauc strādāt uz Jaunjelgavu. Ar četriem bērniem lielpilsētā nav viegli izdzīvot, un vismaz šādi viņai palīdzu. Mazākajam puikam ir pusotrs gadiņš, vecākais šogad beigs pamatskolu. Reizēm mazbērni mani mēdz izvest no pacietības, taču, kad viņi aizbrauc, jau atkal ilgojos pēc viņiem.
— Jums ir kāds sapnis?
— Viens no tiem tikko piepildījās — izdevu savu grāmatu. Vēl man gribētos ceļot. Agrāk, kad vīrs bija tālbraucējs, braucu viņam līdzi un, kaut pa mašīnas logu, daudzas zemes redzēju… Man ir arī citi sapņi, taču ticu, ka par tiem nevajag stāstīt, citādi nepiepildīsies. Tāpēc šoreiz lai tas paliek noslēpums… ◆
“Dzeja man ir kā dzīves svētdiena. Kad atveras sirds, tad atnāk vārdi, kas ir kā putni, un es ļauju tiem lidot. Tie paceļ mani pāri ikdienai, un tie ir mani mazie svētki. Starp šīm daudzajām sajūtām un vārdu plūdiem ir paslēpies kāds noslēpumains brīnums, vārdos ietērpta būtne, kura negrib klusēt, kura beidzot gatava izlauzties no iekšējās čaulas, ļauties, lai viņu sadzird.”
(No Elgas Svilo grāmatas “Uz savas pasaules”)
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1959. gada
16. janvārī Bauskā.
◆ Beigusi Rīgas 34. profesionāli tehnisko vidusskolu, apgūstot plaša profila frizieres profesiju.
◆ Kopš 1978. gada dzīvo un strādā par frizieri Jaunjelgavā.
◆ Viņas dzejoļi ievietoti vairākos krājumos kopā ar citiem literātu biedrības “Daugavas dardedze” autoriem. Nupat iznākusi Elgas Svilo pirmā autorgrāmata “Uz savas pasaules”.
◆ Ģimene: vīrs Andris, meitas Eva (36) un Marika (35), četri mazdēli.
