Skrīveru pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Inese Peļņika par priekšzīmīgu un pašaizliedzīgu darbu apbalvota ar Tieslietu ministrijas Goda diplomu. Viņa ir viena no 28 dzimtsarakstu nodaļu vadītājām Latvijā, kuras saņēma dažādus apbalvojumus.
Skrīveru pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Inese Peļņika par priekšzīmīgu un pašaizliedzīgu darbu apbalvota ar Tieslietu ministrijas Goda diplomu. Viņa ir viena no 28 dzimtsarakstu nodaļu vadītājām Latvijā, kuras saņēma dažādus apbalvojumus.
Dzimtsarakstu nodaļu darbinieces apbalvoja saistībā ar Latvijas dzimtsarakstu nodaļu izveidošanas 85. gadadienu, un šis sarīkojums notika Rīgā, Nacionālajā teātrī.
Padomdevēja un atbalstītāja
Inese Peļņika Skrīveru pagasta dzimtsarakstu nodaļu vada kopš 1994. gada un šo darbu apvieno ar pagasta padomes lietvedības pārzines pienākumiem, taču darba pieredze pagasta padomē ir krietni lielāka. Pagastmājā viņa strādā jau kopš 1989. gada.
Skrīveru pagasta padomes priekšsēdētājs Pēteris Jansons apgalvo, ka Peļņikas kundze pazīst gandrīz katru no četriem tūkstošiem pagasta iedzīvotāju. Tas ir gan tāpēc, ka Inese ir dzimusi skrīveriete, gan ikdienā pagasta padomē tiekoties ar cilvēkiem, uzklausot viņu problēmas un palīdzot tās risināt. “Viņa bieži vien ir padomdevēja nepilngadīgām māmiņām un līgavām, uzmundrina un iedrošina jaunās ģimenes, kuras ierodas Skrīveros no citām vietām. Gados vecākiem cilvēkiem, kuri vairs nedzīvo Skrīveros, nosūta pašvaldības laikrakstu,” stāsta Pēteris Jansons.
Visi savējie
“Viņi visi ir manējie,” par skrīveriešiem saka Inese. Kā lai nesauc par savējiem cilvēkus, kurus viņa ievadījusi ģimenes dzīvē, kuriem palīdzējusi grūtā brīdī vai izsniegusi jaundzimušā pirmo nozīmīgo dokumentu — dzimšanas apliecību? Inese palīdz skrīveriešiem arī noformēt pieprasījumus arhīvam, lai kārtotu mantojuma lietas vai pētītu dzimtas vēsturi.
“Katra cilvēka priekus un bēdas “izlaižot” caur sevi, saprotu viņu labāk. Ja cilvēks miris un tuvinieki atnākuši pie manis, kopā ar viņiem sāpes un bēdas pārdzīvoju arī es.
Pagasts mums nav liels, viens otru labi pazīstam. Daudzi jūtas apjukuši un it kā pazaudējuši sevi, tāpēc lūdz padomu, kā labāk rīkoties. Diemžēl miršana jāreģistrē diezgan bieži, jo mūsu pagastā ir veco ļaužu pansionāts,” stāsta Skrīveru pagasta dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.
Laulāties brauc rīdzinieki
Protams, priecīgākos brīžus sagādā bērnu reģistrēšana un laulību ceremonija. Laulībām viņa gatavojas īpaši. Ja viesu mazāk, poš mazo ceremoniju zāli pagastmājā, ja cilvēku vairāk — zāli sociālajā centrā. Šim notikumam sagatavots scenārijs. Gatavojot īpašas ceremonijas, Inese ar palīdzēm rīko arī ģenerālmēģinājumu. Ineses vadībā notikušas ne tikai svinīgas laulību ceremonijas, bet arī zelta, sudraba un pērļu kāzu sarīkojumi, gatavoti dokumenti latviešu meiteņu laulībām ar Kuveitas, Izraēlas un Lielbritānijas pilsoņiem.
“Cenšamies, lai laulību ceremonija būtu skaista un sirsnīga, šis notikums cilvēka dzīvē lielākoties tomēr ir tikai vienu reizi. Protams, ir jau arī tādi, kuri precas divas un trīs reizes,” saka Inese Peļņika.
Par Ineses Peļņikas vadītajām sirsnīgajām un emocionālajām laulību ceremonijām liecina kāds interesants fakts. Šogad Skrīverus par laulību reģistrācijas vietu izvēlējās kāds pāris no Rīgas. Viņiem ar Skrīveru pagastu nav nekādas saistības, taču jaunais vīrs te piedalījies vienā laulību ceremonijā agrāk un viņam tik ļoti iepaticies, ka rīdzinieks nolēmis arī pats laulāties Skrīveros. Tās pagastā šogad bija pirmās kāzas un notika 1. aprīlī, bet aprīļa joks gan nebija.
Laimīgs cilvēks
Sarunā ar Inesi sprēgā dzīvesprieks un humors. Skrīveriete atzīst, ka bez tā viņas darbā nemaz nevar. “Mūsu mūžs ir tik īss, mēs esam kā smilšu graudi lielajā pasaulē, un laiks paiet tik ātri. Par ko gan mums strīdēties? Atnāk uz pagastmāju sirma kundze un stāsta, ka viņa ar kaimiņieni nevar sadalīt kociņu, kurš aug uz abu īpašumu robežas. Ko gan tur dalīt, jāpriecājas, ka kociņš aug un mēs vēl piedzīvojam, kā tas zied, stiepjas garumā un dod augļus,” savu attieksmi pret dzīvi raksturo Inese Peļņika.
“Esmu laimīgs cilvēks,” saka Inese, taču tūdaļ apraujas un piebilst, ka par laimi skaļi runāt nedrīkst. Viņa ir māņticīga. Taču kolēģi piebilst, ka Inese ir sirsnīga un atsaucīga, labs paraugs tiem, kurus pati ievadījusi ģimenes dzīvē.
