Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu atklājām ar grāmatu draugu ķēdi no tagadējās Nacionālās bibliotēkas līdz jaunajai Gaismas pilij. Šī celtne ir ļoti gaidīta un vajadzīga, jo latvieši allaž bijuši lasītāju tauta. Tādiem sevi pieskaita arī koknesiete Līga Žilde, kurai grāmatas ir tuvas visu mūžu. Nacionālās bibliotēkas akcijā viņa pati gan nepiedalījās, bet sekoja līdzi visām norisēm. Par lasīšanu un bibliotēkām galvenokārt arī mūsu saruna.
Patīkams atklājums
— Kas jūs saista grāmatās?
— Esmu no tās paaudzes, kura izaugusi ar grāmatām, bet internetu un citas modernās tehnoloģijas, kuras arī dod plašu informāciju, tā arī neesmu dziļi ielaidusi sevī. Man tomēr vairāk patīk grāmata, kad ar to varu ieritināties siltā segā, apsēsties dīvānā un lasīt. Laikam jau tas veidojies bērnībā. Atceros, kā skolā gājām palīgā bibliotekārei veidot kartotēkas, labot grāmatas, un tas aizrāva. Lasīšana un īpašās izjūtas, paņemot rokā grāmatu, mani saistījušas visu mūžu. Tagad esmu arī “svaiga” pensionāre, un man ir vairāk laika lasīt — baudīt šo procesu.
— Lasīšanas “bacilis” ģimenē ir lipīgs?
— Priecājos, ka grāmatas lasa dēli Edgars, Jānis un arī vedeklas ar labu grāmatu ir “uz tu”. Pagājušajā vasarā uz Kokneses bibliotēku aizvedu savu septiņgadīgo mazmeitiņu. Viņa, kā liela daļa Rīgas bērnu, nezināja, kas tā par iestādi. Žanetei tas šķita tik interesanti, ka grāmatas var uz vietas apskatīt, paņemt līdzi uz mājām un tad izlasītas aiznest atpakaļ. Tur ir arī dators, jo vecmāmiņas mājā tā nav. Dēli mudina to iegādāties, bet es atbildu, ka tad jau no mājas vispār neiziešu. Ja kas nepieciešams, aizeju uz bibliotēku, un tad atkal skats “aizķeras” pie kādas grāmatas vai žurnāla.
— Cik ilgi pati esat koknesiete un bibliotēkas lasītāja?
— Pēc Kokneses vidusskolas beigšanas 30 gadu nodzīvoju Rīgā. Kad bērni izauga un lielajā dzīvoklī paliku viena, nolēmu atgriezties dzimtajā pusē. Te, protams, es uzreiz meklēju bibliotēku, un tas man bija ļoti patīkams atklājums. Es visu laiku slavēju Kokneses pagasta bibliotēkas darbinieces. Droši var apgalvot, ka tā ir pasaules līmeņa bibliotēka — ar ļoti erudītām darbiniecēm, skaistām un tīrām telpām, kur notiek dažādi pasākumi. Tas ir kā neliels kultūras centrs, un tas mani ļoti piesaista šai iestādei. Turklāt tā ir tik izdevīgā vietā — pagasta centrā. Tā kā bibliotēka ir kaut kas ļoti labs, domāju, tā būs vēl ilgi. Gaidu arī jauno Nacionālo bibliotēku. Kad to sāka būvēt, es kā daudzi biju ļoti skeptiski noskaņota. Tagad saku, ka mums to vajag. Labāk kaut ko izveidot nekā naudu “izšaut” gaisā salūtā.
Koferī nepietiek
vietas
— Vai esat bijusi bibliotēkās arī ārpus Latvijas?
— Desmit gadu “klīdu” pa pasauli. Savulaik bija iespēja padzīvot Amerikas Savienotajās Valstīs, kad dēls tur studēja. Lai būtu saikne ar mājām, vietējie iedzīvotāji ieteica iet uz bibliotēku, kur bija bezmaksas piekļuve internetam. Sāku tur ņemt lasīt grāmatas angļu valodā, tā bija laba iespēja mācīties valodu. Vēlāk padzīvoju Anglijas pilsētā Plimutā, kas ir valsts dienvidrietumu daļā, un arī tur vispirms meklēju bibliotēku dzīvesvietas tuvumā. Ļoti bieži tur pavadīju laiku.
— Vai arī ārzemju bibliotēkās var atrast grāmatas latviešu valodā?
— Jā. Plimutā bija pat vesels plaukts. Braucot mājās, uzdāvināju viņiem vairākas, jo vienmēr kādu grāmatu no Latvijas paņēmu līdzi. Atgriežoties mājās, koferī tām vairs nebija vietas. Ārzemju bibliotekāri par to ļoti priecājās. Amerikas publiskajās bibliotēkās latviešu grāmatas neredzēju, bet baznīcās pie latviešu centriem gan to bija daudz.
Ar pirkstu velk līdzi kartē
— Vairāk saista latviešu vai ārzemju literatūra?
— Abas. Latviešu literatūra gan, manuprāt, ir smagnējāka, bet tajā ir daudz labu lietu. Katrai auditorijai ir sava literatūra. Cilvēks grāmatās meklē to, kam atbildes nevar rast ikdienā. Ja pats nevar aizbraukt apskatīt pasauli, tad par to var izlasīt grāmatās un internetā. Kad lasu grāmatas, man blakus vienmēr ir pasaules karte. Tagad lasu grāmatu “Sapņu atbalss” par Spāniju kara laikā — Franko diktatūru, Hitlera attiecībām. Mīlas romāns vēsturiskā skatījumā. Tur ir tādas interesantas lietas, ko par šo valsti un tās iedzīvotājiem iepriekš nezināju. Vēl nesen pagadījās interesantas grāmatas par Austrāliju un Jaunzēlandi — ieceļotājiem no Eiropas, kuri pirmie sāka apgūt šo zemi. Ar pirkstu vilku līdzi kartē, sekojot līdzi grāmatas varoņu ceļojumiem. Iespējams, jaunībā cilvēks daudzām lietām “izskrien” cauri, bet man tagad patīk visu papētīt vairāk. Patīk lasīt “grūtas” grāmatas, lai ir, par ko padomāt. Uzskatu, ka nav vērts lasīt meksikāņu seriāliem līdzīgus romānus, jo tie šķiet tukši. Tā jau ir grāmatas sākotnējā būtība — kaut ko iemācīt.
— Vai pasaulē redzētais rosina izlasīt kādas konkrētas grāmatas?
— Tas man mudinājis pārlasīt grāmatas, kurās pieminētas reiz apmeklētās vietas. Kad agrāk lasīju par lietām, ko nebiju redzējusi vai piedzīvojusi, līdz galam tās neizpratu. Kaut vai to, kas tad īsti ir paisums un bēgums. Pašai to redzot, lasītais šķiet vēl spilgtāks. Bija arī iespēja apmeklēt Dafnes di Morjē dzimtas māju Anglijā. Redzēju, kur rakstniece sēdēja un rakstīja romānu “Rebeka”. Anglijā nonācu tajā pilsētā, no kurienes kuģis ar pirmajiem izceļotājiem devās uz Ameriku. Biju arī viņu galamērķa otrajā krastā — aiz okeāna. Patīk daiļliteratūrā iepazīt pasauli. Esmu skatījusi Montānas skaistās ainavas, Floridu, Niagāras ūdenskritumu. Iepazinu arī Amerikas latviešus, vēroju, kā viņi dzīvo un cenšas saglabāt latviskumu.
— Vai pasaulē ir vieta, kur vēl gribētu būt?
— Jaunzēlande, bet tas ir tāls un dārgs brauciens. Tagad mēs daudz runājam par to, ka cilvēki dodas projām no valsts. Bet kas tad apdzīvo tās pašas Amerikas Savienotās Valstis vai Austrāliju? Eiropieši! Cilvēki devās uz tālām zemēm laimi un iztikšanu meklēt. Tā ka nenosodu nevienu jaunu cilvēku, kurš dodas uz ārzemēm, jo tā ir bijis visos laikos.
Darbs kā vaļasprieks
— Cilvēki, kuri daudz lasa, teic, ka grūti atcerēties grāmatu nosaukumus un autorus. Kā ir jums?
— Līdzīgi, tāpēc dažkārt kaut ko pierakstu. Nesen lasīju Paula Bankovska “Zvēru zvaigznājs” un interesantāko pat konspektēju. Patiešām tik daudz ir lasīts, ka daļa piemirstas.
— Vai pērkat daudz grāmatu?
— Grāmatas man lielākoties dāvina. Savējiem saku, ka viņiem ļoti viegli izraudzīties man dāvanu svētkos… Laikrakstus un žurnālus gan vairs nepērku, jo tie ir bibliotēkā. Pārlapoju “Praktisko Latvieti”, dažkārt “National Geographic”, aiz ieraduma atveru kādu latviešu laikrakstu, ko agrāk abonēju. Tagad vairs nē, jo ziņas redzu televīzijā. Paskatos arī savulaik tik iemīļoto žurnālu “Burda”.
— Kas savulaik aizveda projām no Kokneses?
— Kad pabeidzu vidusskolu, nebija nekādas nojausmas, ko darīt tālāk. Tad aizbraucu uz Rīgu pie tēvoča un sāku strādāt rūpnīcā. Pamazām sapratu, ka tomēr jāmācās, un pabeidzu Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, jo bija tuvi rokdarbi, īpaši šūšana. Sāku strādāt arodskolā par pasniedzēju. Paralēli tam bija mājas rūpes, ģimene, un 15 gadu Rīgas Skolēnu pilī es vadīju šūšanas un piegriešanas pulciņu. Ar profesijas izvēli esmu ļoti apmierināta. Tā kā biju Rīgas Mazās ģildes amatnieku biedrības biedre, linu izstrādājumus nodevu uzņēmumā “Suvenīrs”, papildus nopelnot. Arī tagad rokdarbi aizrauj. Vaļasprieks un darbs man gājis roku rokā.
Dēlus ievilina mūzikā
— Ne pašu, ne dēlus dzīve ārzemēs nesaistīja?
— Kad dēls pabeidza augstskolu Amerikā, es teicu, ka braucu mājās, bet viņš var darīt, kā vēlas. Viņš arī nolēma atgriezties. Dēliem ir laba izglītība un darbs, kas viņus aizrauj, tāpēc nav vajadzības raudzīties pēc citām iespējām. Abiem ir ģimene un kopīga mūzikas grupa. (Edgars un Jānis Žildes nodibinājuši rokgrupu “Satellites LV” – aut.)
— Muzikālā dzirksts viņiem ir gēnos?
— Pati esmu daudz dziedājusi, bet nevienu mūzikas instrumentu nespēlēju. Es viņus ievilināju mūzikā. Rīgā dzīvojām netālu no 6. vidusskolas, kas ir ar mūzikas novirzienu. Tā ka nekas cits neatlika, kā sūtīt viņus tur mācīties.
— Kāda jums tagad šķiet Koknese?
— Koknesē rokas stiepiena attālumā ir viss, kas ikdienā nepieciešams. Satiksme arī ideāla, tāpēc domāju, ka tā ir ļoti laba vieta dzīvošanai. Rīga šobrīd nemaz nevilina. Reizi dienā noteikti izstaigāju Kokneses parka apkārtni, bet Rīgā man būtu jābrauc ar transportu, lai nokļūtu mežā. Ir vēl Koknesē vecāku mājas, kur vairāk darbojos vasarā, bet ziemā mītu dzīvoklī. Tā ka vēl viens vaļasprieks man tagad ir arī dārza darbi. ◆
