Aivars Vīksna ir mūziķis, kurš spēlē Latvijā populārajā grupā “Credo”, piedalījies arī daudzos mūzikas projektos ārzemēs. Pirms pāris nedēļām viņš Aizkrauklē, “Iga centrā”, atvēris Īrijas kompānijas apģērba un apavu veikalu “Green Isle”. Pirms sarunas vienojamies iztikt bez formālās uzrunas “jūs”.
Pieņem īru
piedāvājumu
— Kāpēc izvēlējies veikalu atvērt Aizkrauklē?
— Pirms tam izskatījām dažādus variantus visā Latvijā, izņemot Rīgu. Variantu bija daudz gan Valmierā, gan Daugavpilī un citur. Kopā ar īru partneriem, ņemot vērā viņu pieredzi, izsvērām visus par un pret. Aizkrauklē izrādījās labākais piedāvājums.
— Kā iznācis, ka tu, mūziķis, esi atvēris īru preču veikalu Latvijā?
— Tā nebija mana ideja. Tas bija īru piedāvājums. Šis ir vienīgais “Green Isle” veikals Latvijā. Piedāvājums bija gana interesants, un es tam piekritu. Mērķis ir par salīdzinoši zemām cenām Latvijā pārdot kvalitatīvu apģērbu, kas ražots Anglijā, Spānijā, Vācijā un Īrijā. Sadarbība ar īriem sākās ar mūzikas starpniecību. Kopš deviņdesmito gadu sākuma kā mūziķis bieži braucu uz ārzemēm, kur piedalos dažādos mūzikas projektos. Vienu brīdi grupa “Credo” bija pajukusi. Tad es spēlēju Vācijā, man bija dažādi piedāvājumi, arī spēlēt profesionālā orķestrī. Kad “Credo” atkal apvienojās, atgriezos Latvijā.
Apmēram pirms pieciem sešiem gadiem, kad sākās juku laiki, sāku meklēt iespējas savā profesijā strādāt ārzemēs. Iesaistījos dažādos projektos Anglijā un Īrijā. Mani uzaicināja piedalīties kādā mūzikas projektā Dublinā. Kad tur satikos ar menedžeri, lai runātu par mūzikas projektu, sarunas gaitā nejauši radās arī piedāvājums atvērt veikalu Latvijā. Viņi man piedāvāja gan finansiālu, gan citu palīdzību, un es šo piedāvājumu pieņēmu. Viņi jau pirms kāda laika bija domājuši investēt līdzekļus Austrumeiropā.
Mūziķiem var uzticēties, jo, ja tu vienreiz kādu “uzmetīsi” — neieradīsies koncertā vai to nokavēsi, tevi neviens vairs neņems vērā un neko nepiedāvās.
— Nupat veikts pētījums, ka Austrumeiropā ieved zemākas kvalitātes preces. Vai tā ir?
— Uz mums gan tas neattiecas, pārdodam tās pašas preces, ko Londonā vai Dublinā. Par pārtikas produktiem gan piekrītu, jo pie mums tie ir ļoti nekvalitatīvi. Daudzi cilvēki Latvijā ar paziņu starpniecību pasūta drēbes no Anglijas un Īrijas, jo tur tās ir lētākas un labākas. Tāpēc mēs arī nolēmām te atvērt veikalu, lai nav jāsūta, bet lai tepat var nopirkt tikpat labu apģērbu kā Anglijā vai citur Eiropā. Te ir arī tā priekšrocība, ka cilvēks var apģērbu pielaikot un paskatīties, vai viņam tas piestāv.
— Vai turpināsi nodarboties ar mūziku?
— Muzicēšana nekur nepaliks, veikals ir kā pilotprojekts. Tas neprasa daudz laika un nez vai dos tik lielu peļņu, lai es pamestu mūziku.
Anglija — iespēju zeme
— Kā mūziķim daudz nācies ceļot. Kur muzicēšanai ir labākā vieta?
— Noteikti Londonā. Iedomājies, tur katru dienu izrāda 64 mūziklus! Nevaru pateikt, cik simtu tur ir mūzikas klubu, kur spēlē katru dienu. Anglijā ir ļoti daudz mūzikas grupu, pozitīvi ir arī tas, ka tur nevalda nekāda čomu būšana, bet cilvēku vērtē pēc viņa profesionalitātes.
— Kāds ir nopietnākais mūzikas projekts, kurā esi piedalījies?
— Ir bijuši piedāvājumi no Paula Poltona, ar viņu regulāri uzturu kontaktus, bet kaut kā parasti iznāk, ka viņš man piedāvā kaut ko tad, kad man jau ir darbs, tad, kad es neko nedaru, viņam piedāvājumu nav. Esmu spēlējis pankroka grupā Londonā, kā arī koncerttūrēs pavadījis solodziedātājus. Projektu bijis daudz. Ar kādu Londonas grupu esmu spēlējis Dienvidamerikā, Santjago. Es labprāt pieņemu ekstrēmus piedāvājumus.
— Kur spēlējot gūsti vispozitīvākās emocijas?
— Protams, vispatīkamāk ir spēlēt piepildītās zālēs vai estrādēs un tur, kur tevi saprot.
Spēlē pat
Vjetnamā
— Vai “Credo” spēlē jau no grupas dibināšanas?
— Nē, pirmajā sastāvā manis nebija. Mani uzaicināja, kad saņēmu balvu kā labākais basģitārists jauno grupu konkursā.
— “Credo” bija viena no pirmajām Latvijas grupām, kas jau padomju laikā spēlēja Austrumeiropā. Ar “Credo” arī nācies ceļot?
— Jā, bijām pat Vjetnamā. Arī tur bija interesanti spēlēt, jo viņiem patiesas ovācijas un smieklus izraisīja, piemēram, tas, ja kāds bundziniekam uz galvas uzlēja minerālūdeni, vai tas, ka spēlējot pacēla kāju un tuvojās otra ģitārista sēžamvietai… Tur mēs tikāmies un sēdējām pie viena galda ar prezidentu un ģenerālsekretāru. Padomju laikā man pat bija diplomāta pase.
Ar humoru viss
kārtībā
— Esmu lasījis un klausījies intervijas ar “Credo”. Jūs tāda jautra grupa, ar labu humora izjūtu. Vai bieži viens otru izjokojat?
— Bieži vien jāsmejas līdz asarām vai jāaptur automašīna, kurā dodamies uz koncertu, jo no smiekliem vienkārši nevar pabraukt. Mums ar humora izjūtu viss kārtībā. Joki nav tādi, ka viens pastāsta anekdoti, tie top dienu, pat divas. Mums ir izstrādājies savs humors, mēs viens otru labi saprotam. Ir jau arī tā, ka izjokojam citus. Piemēram, kad es kā jauns basģitārists biju ieradies Liepājā, kafejnīcā iepazināmies ar meitenēm no Ukrainas. Kolēģi viņām iestāstīja, ka es esmu tās lidmašīnas pilots, ar kuru viņām vakarā jālido uz mājām. Liels bija viņu pārsteigums, ka es ik pa laikam malkoju kokteili. Meitenes manāmi sāka uztraukties. Kolēģi gan ukrainietes mierināja, ka es tikai vienu vai divas reizes kukurūzas laukā esmu nogāzies!
— Ir bijuši arī kādi kuriozi?
— Ja to var nosaukt par kuriozu, ir bijuši gadījumi, kad tevi “uzmet”. Piemēram, uzaicināja uz Londonu spēlēt. Iegādājos lidmašīnas biļeti, dodos ceļā, bet tur neviens nesagaida — nav ne menedžera, ne studijas, visi telefoni izslēgti. Pēc diviem gadiem viņi gan piezvanīja un atvainojās. Paskaidrojums bija — mēs dzēruši braucām mašīnā, izraisījām avāriju un mūs visus apcietināja.
Muzikants Latvijā izdzīvot nevar
— Vai Latvijā ar mūziku var izdzīvot?
— Noteikti nē, tas ir vaļasprieks. Nav jau tik daudz koncertu, un cilvēki aizvien retāk var atļauties tos apmeklēt. Privāti arī neviens neaicina. Es pat vairs neatceros, kad mēs pēdējo reizi būtu aicināti, piemēram, spēlēt kāzās. Tas ir pārāk dārgi. Latvijā mūzikas bizness ir “auzās”, tāpēc es arī tik bieži sēžos lidmašīnā un dodos prom no Latvijas.
— Vai arī tagad brauc spēlēt uz ārzemēm?
— Kad ir piedāvājums, protams, braucu. Ir arī situācijas, kad paņemu basģitāru un dodos, piemēram, uz Angliju un ar aģentūru starpniecību meklēju tur darbu savā specialitātē. Janvārī bija piedāvājums doties uz Ameriku, spēlēt uz lielajiem kruīza kuģiem, ceļojot pa visu pasauli. Bet tad jau biju nolēmis atvērt te veikalu un no šī piedāvājuma atteicos.
