Pirmo reizi desmit gadu darbības laikā sieviešu koris “Daudzeva” devās tālā ceļā, lai piedalītos Latvijas dziesmu un deju dienās Slovakijā.
Pirmo reizi desmit gadu darbības laikā sieviešu koris “Daudzeva” devās tālā ceļā, lai piedalītos Latvijas dziesmu un deju dienās Slovakijā.
Piecas dienas aiztraucās vēja ātrumā. Tās šķita kā krāsaina mozaīka, ko gribas skatīties vēl un vēl.
No Daudzevas izbraucām 10. augusta rītā, bet 11. augustā jau bijām Krakovā Polijā. Ceļa nogurumu un miegainību aizskalojām ūdens atrakciju parkā, kur drosminieki izmēģināja braukšanu pa caurulēm.
Latviešu balsis skan pazemē
Apmierināti un smaidoši jaukās gides Zanes pavadībā devāmies ekskursijā pa vecpilsētu, apskatījām skaisto Vāveles katedrāli un iegādājāmies pirmos suvenīrus.
Tālāk braucām uz slavenajām Veļičkas sālsraktuvēm, kur dziļā pazemē pavadījām vairāk kā divas stundas. Aprakstīt to visu nav iespējams, tas ir jāredz. Var tikai apbrīnot šo cilvēku rokām izveidoto pazemes pasauli. Plašajā sāls baznīcā, kur gan statujas, gan svētbildes veidotas no sāls bluķiem, skanēja mūsu dziedātā latviešu tautasdziesma “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā”. Akustika bija vienreizēja! Iespaids, ka esi pabijis pazemes pasakā.
Divi koncerti dienā
Vēlu vakarā ieradāmies savā nakšņošanas vietā Tatranska Štrbā, bet otrā rītā braucām uz Popradu, kur divas stundas izbaudījām termālā baseina priekus. Plašajos baseinos ir dažāda siltuma ūdens, var peldēt, nirt, “izdauzīt” ķermeni zem dažāda stipruma ūdens strūklām.
Autobusā mūsu diriģente Ilze paziņoja: “Šodien mums jāsniedz divi koncerti!”. Lai gan pēc plāna bija paredzēts viens. Kas tad “slaveniem” māksliniekiem divi koncerti dienā! Sīkums! Un tā nu traucāmies uz Telgārtu, kura svinēja 680 gadu jubileju. Ciemats piekalnē — visapkārt vareni kalni mākoņos tītām galotnēm. Ieliņas tik šauras, ka mūsu autobuss tur izskatījās kā milzenis. Pateicoties mūsu pieredzējušajiem autovadītājiem, nevienu māju neapgāzām un nevienu čigānzēnu nesabraucām.
Apkārt skatuvei skujas
Jubilejas reizē ieradās daudzi apvidus kori, dejotāji un mūziķi. Mums bija sagatavotas divas programmas — viena nopietna, otra jautrāka. Pirmo dziedājām ļaužu pārpildītā baznīcā. Ilgstoši aplausi liecināja, ka mūsu dziesmas patīk.
Nedaudz atpūtāmies un devāmies uz kultūras namu, kur mums bija jādzied svētku koncertā. Līņāja lietus, un kalnu galotnes bija melni draudīgas. Pārsteigumu sagādāja skatuves noformējums: mala noklāta ar biezu skuju kārtu, stūros bluķīšos iestiprinātas eglītes, un neviena zieda. Pirmais iespaids — esam bērēs… Taču nē. Egle ir viņu nacionālais koks, tāpat kā mums bērzi un ozoli. Milzīgajos kalnos un lejās aug egļu masīvi, reti kāds lapukoks. Arī te zāle bija pārpildīta.
Dejo ar visu bļodu
Svētdien, 13. augustā, agri no rīta devāmies uz Važecas stalaktītu alu.
Un tad brauciens ar plostiem pa Dunajecas upi, kuras vienā krastā ir Polija, bet otrā — Slovakija. Plakandibenes laivas tikai nosacīti var saukt par plostiem. Tās vadīja divi vīri ar garām kārtīm, jo upe, izņemot dažas vietas, ir sekla ar nelielām krācītēm. Mūsu plosta vadītājs prata krieviski, un tā mēs uzzinājām augsto klinšu smaiļu nosaukumus. Viņš pastāstīja par trim strautiņiem, kas ieplūst upē. Ja no viena padzeras jauni cilvēki, viņi pēc gada apprecēsies, ja no otra — pēc gada izšķirsies. To izmantojot sieva vai vīrs, lai tiktu viens no otra vaļā. Ja dzersi no trešā — dzīvosi simts gadu!
Šis brauciens bija ļoti skaists. Galapunktā — pikniks. Mūs sagaidīja ar aitas sieru un gulašu, un mums par godu dziedāja un spēlēja vietējie mūziķi. Viņi to darīja tik aizrautīgi, ka nebija iespējams mierīgi nosēdēt — lec kaut ar visu bļodu rokās.
Tālāk pa līkumoto kalnu ceļu devāmies uz Višniju Rizbacku, kur kādā atpūtas namā sniedzām šī ceļojuma pēdējo — trešo — koncertu.
Vislabāk mājās
Nākamajā dienā no viesmīlīgās viesnīciņas meža malā devāmies uz Augsto Tatru kalniem. Ar vilcieniņu nokļuvām līdz kūrortpilsētiņai Tatru pakājē Stari Smokovecai. Tur grupa sadalījās pēc kalnā kāpšanas spējām.
Vakarā sākās atpakaļceļš uz Latviju. Visi bija jautrā noskaņojumā, skanēja dziesma “Nekur nav tik labi kā mājās”.
Mums palaimējās ar jaukiem autovadītājiem Jāni un Normundu un vienreizēju gidi Zani, kura ātri uztvēra noskaņojumu autobusā, uzmundrinot gan ar anekdotēm, gan humoristiskiem horoskopiem un interesantu stāstījumu par vietām, kurās bijām. Ļoti jauki bija līdzbraucēji, kuri mūs atbalstīja visās vietās un lietās.
Šķērsojot Lietuvas robežu, saucām: “Paliec sveika, Slovakija, Polija, Lietuva! Mēs atkal esam mājās, savā mīļajā Latvijā!”.
