Klintainietei Rutai Skudrai vakar, 29. oktobrī, skaista dzīves jubileja — 75. Viņa ir dzīvespriecīga pensionēta skolotāja un atzīst — ja būtu iespējams, par skolotāju strādātu arī patlaban, jo gadu skaits viņas možumu nemazina.
Klintainietei Rutai Skudrai vakar, 29. oktobrī, skaista dzīves jubileja — 75. Viņa ir dzīvespriecīga pensionēta skolotāja un atzīst — ja būtu iespējams, par skolotāju strādātu arī patlaban, jo gadu skaits viņas možumu nemazina.
Rutas dzimtās mājas ir Madonas rajona Kalsnavas pagasta “Grantiņi”. Tā bija tēva jaunsaimniecība, kurā Ruta ar brāli Gunāru iemācījās lauku darbu tikumu.
Zemi mīl kā agronome
Tieši bērnībā, dzīvojot dzimtajā sētā, Ruta iemīlēja zemi, dabu, dzīvniekus, apbrīnoja gadalaiku maiņu, saprata, ka ik cilvēkam ir sava vieta šajā pasaulē. Kāda būs viņas vieta? Mazā meitene to zināja kopš laika, kad sāka mācīties skolā — viņa būs skolotāja!
— Tēvs ļoti vēlējās, lai mācos par agronomi, bet es ne par ko citu nedomāju, tikai par skolotājas profesiju. Tā arī notika, tomēr tēvam bija laba nojauta, jo viņš redzēja, ka man patīk zemes darbi. Tā ir visu mūžu, droši vien būtu kļuvusi laba agronome, — atzīst jubilāre.
Domās “Grantiņi” nav mainījušies
Tagad par “Grantiņiem” palikušas tikai atmiņas, jo māju sen vairs nav. Tomēr sapņos un domās Rutas kundze vienmēr redz “Grantiņus” tādus, kādi tie bija bērnībā. Prātā palikusi ik taciņa, katrs krūms, koks un apkārtējie cilvēki.
— Ja man būtu burvju nūjiņa, es vēlētos kaut nedēļu būt maza meitene dzimtajos “Grantiņos”. Celties agri un ganīt govis, rasotajos rītos priecāties par saulstaru rotaļām smilgu skarās, pusdienlaikā klausīties bišu sanēšanā lauku ziedos un kailām pēdiņām skriet pa nu jau sen aizaugušajām takām, — sapņo Rutas kundze.
Bērnības ceļamaize stiprina joprojām
Skaistās bērnības atmiņas Rutai Skudrai devušas spēku un gudrību veidot savu dzīvi tādu, kura viņas skolēniem bijusi paraugs. Viņai visapkārt dzīvo bijušie skolēni, tālākie raksta vēstules un brauc ciemos. Skolotāja viņiem nereti dod padomu, kā samezglotos dzīves dzīparus atšķetināt, tāpēc Rutas kundze joprojām ir skolotāja.
— Tepat jau vien mana dzīve ritējusi — dzimtajā Kalsnavā, tad strādāju Bormaņu, Klintaines, Jāņukalna, Jaunkalsnavas pamatskolā, Pļaviņu vidusskolā un Odzienas pamatskolā. Pensijā esmu jau divdesmit gadu, tomēr skolas dzīves man pietrūkst, jo esmu skolotāja pēc sirds aicinājuma, tā ir mana sūtība. Grūta, bet skaista. Ja dzīvotu vēlreiz, atkal būtu skolotāja, jo vēl tagad ilgojos pēc bērniem, — stāsta Rutas kundze.
Pārvērtē savus spēkus
Ruta Skudra bija fizkultūras, vācu valodas un vēstures skolotāja. Fizkultūrietes rūdījums jūtams gan viņas staltajā stājā, gan kustīgajā dzīvesveidā.
Šķiet, nav tāda darba, kurš Rutas kundzei būtu par grūtu. Īpaši vasarā, kad jāravē un jākopj dārzs. Kad vakarā viņa jūt, ka pārcentusies un savu spēku pārvērtējusi, nākamā Rutas kundzei ir “neko nedarāmā diena”. Tad viņa atpūšas — lasa vai ada.
Lai arī vienmēr jārūpējas un jādomā par abiem dēliem, mazdēlu un mazmeitu, dzīve nebūtu tik interesanta, ja nebūtu draugu.
Draugu klubiņš dod možumu
Rutas Skudras draugu pulkā ir septiņas dāmas un viens kungs. Šis pašu izveidotais “klubiņš” turas kopā jau daudzus gadus. Interesantākās ir vārda svētku un dzimšanas dienu svinības.
Viņi prot arī izklaidēties. Nesen noīrēja mazo “busiņu” un aizbrauca uz Lesteni un Ložmetējkalnu. Taču nozīmīgās jubilejās draugi jubilāru sveic ar dziesmu televīzijas pārraidē “Daudz laimes!”. Rutas kundzei 75 gadu jubilejā skanēja viņai ļoti mīļā dziesma “Dāliju liesmās”, kuru dziedāja Viktors Zemgals.
Ar dziesmu stiprina garu
— Mūs kopā vieno dziesmas. Jubilejās viens pie otra nenākam ar dārgām dāvanām, bet ar ziediem un “groziņu”. Gan satiekoties, gan šķiroties dziedam. Dziesmas mums noskalo dzīves pelēko dienu vērmelēm līdzīgo rūgtumu, tās atjauno dvēseli. Dziedot jūtamies atkal jauni un visu spējam. Tas ir skaisti, jo kopības sajūta aizskalo bēdas kā palu ūdeņus, un pasaule atkal šķiet gaiša, bet cilvēki priecīgāki, — saka jubilāre.
