“Esmu mērķtiecīga un neatlaidīga. Ja kaut ko nolemju, tad cīnos, līdz panāku vēlamo rezultātu” — tā par sevi saka aizkraukliete Zane Lase (20 gadu). Jaunietes ikdiena aizrit Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet līdztekus studijām viņa aktīvi dejo.
VIZĪTKARTE
VĀRDS, UZVĀRDS: Zane Lase.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1989. gada 26. septembris.
IZGLĪTĪBA: studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas fizioterapijas 2. kursā.
NODARBOŠANĀS: “DanceDeLukss” dejotāja.
ĢIMENE: neprecējusies, māte Ingrīda, tēvs Uldis, māsa Signe.
VAĻASPRIEKS: dejošana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
Trenējas pie Mironoviem
— Kā sāki dejot?
— Ar dejošanu “saslimu” jau bērnībā. Dejoju kopš piecu gadu vecuma, kad Aizkrauklē izveidoja sporta deju centru “Aizkrauklīte”. Tur sāku apgūt sporta dejas. Jau iesācēju grupā rezultāti bija samērā labi. Pamazām sāku dejot daudz augstākā līmenī — piedalījos sacensībās tepat Latvijā un ārzemēs, kā arī dažādās treniņnometnēs.
— Vai turpināji apmeklēt nodarbības Aizkrauklē?
— Pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas — dejot tepat vai darīt to daudz nopietnāk. Izvēlējos otro variantu. Sāku meklēt deju klubu Rīgā, līdz nolēmu trenēties pie Agitas un Valērija Mironoviem. Diendienā braukāju uz Rīgu un atpakaļ un tā apmēram desmit gadu. Savus lielākos sasniegumus guvu tieši šo deju skolotāju vadībā.
— Kādi bija treniņi pie sabiedrībā tik pazīstamiem deju skolotājiem?
— Dejot pie Mironoviem ļoti patika. Trenējos kopā ar nu jau sabiedrībā populāriem cilvēkiem — Valdi Škutānu, Lauru Kosīti, Aleksandru Kurusovu un citiem. Protams, tolaik mēs visi bijām bērni, kuri gribēja labi iemācīties dejot. Nodarbībās valdīja stingra disciplīna, bija pamatīgi jāstrādā. Mironovi ir prasīgi, bet tajā pašā laikā ļoti atsaucīgi, iejūtīgi, ar labu humora izjūtu. Protams, bija arī rūgti brīži — ja kaut kas neiznāca, kā plānots, nobira pa kādai asarai, bet tas viss pieder pie lietas. Bez tā nebūtu tādu rezultātu, kādi ir lielākajai daļai viņu trenēto pāru. Bija grūti, bet interesanti. Iemācītā disciplīna un laika plānošana man ļoti palīdz arī tagad — gan dzīvē, gan studijās.
Tētis ved, mamma poš
— Kā vecāki uztver tavu darbošanos?
— Viņi man ir liels atbalsts. Vecāki vai visu dzīvi pakārtoja tam, lai es nopietni un kvalitatīvi varētu trenēties. Tētis mani katru dienu “izņēma” no skolas Skrīveros vai sagaidīja mājās, un mēs braucām uz treniņiem Rīgā. Varētu teikt, ka lielākā daļa manas dzīves pagāja deju zālē un mašīnā, tur ēdu, gulēju un pat mācījos. Saplānoju katru minūti, lai visu paspētu izdarīt laikus. Ja ģimene mani tā neatbalstītu, nebūtu tikusi tur, kur esmu tagad. Liels paldies viņiem par to!
— Tēvs tevi veda uz nodarbībām, bet noteikti arī mammai bija kādi nopelni.
— Mamma mani saposa, veidoja frizūras un grimmēja. Viņa sarūpēja man kleitas, sadarbojās ar šuvējām. Savukārt jaunākā māsa, kurai vasarā būs 18 gadu, ļoti daudz laika pavadīja mājās viena vai arī vēroja deju sacensības klātienē no agra rīta līdz vēlam vakaram. Visi juta man līdzi, priecājās un pārdzīvoja par maniem rezultātiem.
Eiropas čempionātā iegūst 12. vietu
— Kādus panākumus guvi dejojot?
— Esmu bijusi vairākkārtēja Latvijas sporta deju čempione, vicečempione un reitingu fināliste dažādās vecuma grupās. Pamazām virzoties uz priekšu, sasniedzu pat S klasi, kas amatieru sporta dejās ir augstākais “pakāpiens”.
— Bieži vien dažādu iemeslu dēļ nākas mainīt deju partnerus. Vai arī tev tā ir gadījies?
— Ar savu partneri Mārtiņu Varguli sasniedzu lielākos panākumus, bet, kā jau bieži mēdz notikt, arī mēs izšķīrāmies. Meklēju jaunu partneri un mainīju arī deju klubu. Sāku dejot “Dzintarā” pie Ņinas Salgales. Jauniešu grupā daudzi dejotāji izvēlējās vienu deju programmu — Latīņamerikas dejas vai standartdejas, bet es dejoju visas desmit dejas. Sākumā ieguvu vicečempiones titulu Latvijā un tad pārstāvēju valsti Eiropas čempionātā Spānijā, kur ar partneri Sergeju Kuļepovu iekļuvām pusfinālā un izcīnījām 12. vietu, kas Latvijai ir ļoti labs rezultāts.
— Tu tad vēl biji skolniece?
— Jā. Nodejoju visu sezonu, bet tad bija jāsāk mācības 12. klasē. Lai pilnvērtīgāk varētu mācīties un atgūt iekavēto, nolēmu uz laiku “atvadīties” no sporta dejām. Likās, tas būs tikai uz brīdi, bet arī pēc gada izlēmu par labu studijām. Zināju, ja gribu trenēties un sasniegt augstus rezultātus, nepietiek ar treniņiem tikai Latvijā — nepārtraukti jābraukā pa pasauli, bet tad par mācībām būtu jāaizmirst.
Dejo Ellas priekšnesumos
— Vai dejošanu esi pametusi pavisam?
— Tā kā dejas sirdij ir ļoti tuvas, tās turpinu apgūt, tikai tagad deju studijā “DanceDeLukss”, kur vairs nedejoju sporta dejas, bet gan “go — go” un “showdance”. Ar priekšnesumiem piedalāmies dažādos pasākumos, dejojam arī pie dziedātājas Ellas jeb Elīnas Fūrmanes. Tas man ļoti patīk, priecājos, ka šo dejošanu varu apvienot ar mācībām.
— Sabiedrībā par Elīnu Fūrmani izveidojies diezgan negatīvs priekšstats. Kāda viņa šķiet tev?
— Ar Elīnu sastrādājamies samērā normāli, varētu teikt — profesionāli. Viņa izstāsta savas vēlmes, tālāk — mūsu darbs. Nezinu, kāpēc sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka viņa ir iedomīga. Tā acīmredzot runā cilvēki, kuri viņu nepazīst, bet patiesībā Elīna ir vienkārša, normāla jauniete kā mēs visi.
— Dejojot, tevi vēro simtiem skatītāju. Kā jūties?
— Dejojot plašai publikai vienmēr ir uztraukums, un tā tam laikam arī jābūt. Taču, tā kā jau no mazotnes esmu piedalījusies dažādās sporta deju sacensībās, kur vienmēr ir daudz skatītāju, pie publikas esmu pieradusi.
Mācības no rīta līdz vakaram
— Tu taču arī studē. Vai ar visu tiec galā?
— Apgūstu fizioterapiju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Mācos otrajā kursā. Studiju grafiks ir ļoti noslogots — no rīta notiek lekcijas sporta pedagoģijā, bet pēcpusdienā — fizioterapijā, un tā piecas darbdienas pēc kārtas. Daždien nākas mācīties pat no pulksten 8.30 līdz 21, un šajā laikā ir tikai stundu ilga pauze pusdienlaikā. Studijas man ļoti patīk, jo fizioterapiju apgūstu arī praktiski.
— Kāpēc izvēlējies studēt tieši fizioterapeitos?
— Tā kā esmu diezgan aša meitene, man ir nācies iedzīvoties daudzās traumās gan treniņos un sporta stundās, gan deju laukumā. Arvien vairāk sāku interesēties, kas un kā ar mani notiek, kāpēc ir tieši tā un ne citādi, kāpēc kāds loceklis vairs nav tāds, kāds bija pirms traumas, un ko lietas labā var darīt. Protams, savainojumi tādā slodzē, kāda man bija, diendienā trenējoties, bija jūtami. Apmeklējot fizioterapeitus un darbojoties pēc viņu ieteiktās programmas, mani tas sāka interesēt arvien vairāk. Tagad sāku saprast savu ķermeni, katru tā kustību.
— Kāda ir mūsdienu studenta dzīve?
— Studēju budžeta grupā, un tā kā man ir labas sekmes, saņemu stipendiju. Kā jau visur, arī te, akadēmijā, kaut ko samazina. Piemēram, vienkāršo lekcijas. Gados vecākie pasniedzēji ir pārtraukuši darba attiecības. Taču nevaru teikt, ka ir kaut kas sliktāk, jo akadēmijas vadība dara visu iespējamo, lai lietas sakārtotu un nodrošinātu studentiem normālus apstākļus. Protams, vienmēr var būt labāk, bet tas lielā mērā ir atkarīgs arī no mums pašiem. Cik daudz katrs gribēsim lietas labā darīt, tik arī būs.
Snovo, slēpo, slido un peld
— Studijas un dejošana. Vai atliek laika arī kam citam?
— Kā jau visiem jauniešiem, arī man patīk izklaidēties, tāpēc esmu iemācījusies lieliski sabalansēt lietas, atvēlot laiku gan studijām un dejām, gan izklaidēm un vaļaspriekiem. Ziemā snovoju, slēpoju, slidoju, bet vasarā labprāt peldos, braucu ar velosipēdu un spēlēju sporta spēles. Kad dejoju sporta dejas, daudzas no šīm aktivitātēm man bija liegtas iespējamo traumu dēļ, toties tagad tās varu izbaudīt pēc sirds patikas.
— Kādas ir tavas turpmākās ieceres un vai tās ir saistītas ar dejām?
— Par nākotnes plāniem gan pagaidām neko negribētu stāstīt. Pašlaik galvenais ir sekmīgi pabeigt akadēmiju, jo jāmācās piecus gadus. Zinu tikai to, ka dejošanu atstāt novārtā noteikti nevēlos. Pieredzi, ko 13 gadu laikā ieguvu sporta dejās, tagad varu likt lietā, izmantojot jebkura žanra dejās.
