“Pašu darīšana un pašu risks,” nosmej veterinārārsts, kurš konsultē topošos medniekus pārbaudījumu nokārtošanai, kad jautāju par to, kādi noteikumi medniekiem jāievēro, apstrādājot un sadalot iegūto medījumu.
Rietumnieki neēd
“Kad masts izdzīts un iegūts arī kāds medījums, pirmais darbs medību vadītājam ir norakstīt šo dzīvnieku,” atgādina kluba “Mednieki” pārstāvis Edvīns Porciks. Viņš atzīst, ka pašreiz spēkā esošajos Medību noteikumos nav konkrēti norādīts, vai tas darāms tieši tajā vietā, kur dzīvnieks nošauts, vai tomēr pie tuvākā ceļa, kur parasti ir automašīna ar atļauju veidlapām, bet nepārejot atbilstošā kvartāla robežas.
“Nu, zināma lieta, pirms medījumu transportēt tālāk uz “mednieku māju”, tiek atvērts tā vēdera dobums un izņemti iekšējie orgāni. Kuņģi un zarnas parasti ievelk krūmiņos, lai tie nonāk “dabiskajā apritē”, bet akniņu savāc,” darāmā secību uzskaita pieredzējušais med-nieks. “Esmu novērojis, ka viesmednieki no citām Eiropas valstīm, piemēram, Vācijas, līdz ar citiem iekšējiem orgāniem izmet arī aknas. Pie viņiem daudz vairāk un ilgāk lieto lauksaimniecības ķīmiju, tādēļ tur medījuma aknas uzturā nelieto. Tagad arī daļa mūsu mednieku atsakās no aknu pagatavošanas medību vakariņās, bet, lai tajās tomēr justu “meža garšu”, tiek ņemts līdzi kaut kas no mājās sagatavotiem “tīras gaļiņas” krājumiem.”
Gatavo “viltotās
lašmaizītes”
“Uz medībām jau tāpēc iet, lai nedēļas nogalē atslēgtos no darba un pilsētas stresa,” norāda E. Porciks, tādēļ bieži vien iznākot arī viens otrs piparots joks. Tos, kuri esot dikti kāri uz gaļu, kolektīvos bieži vien “paķerot” visai smagi, gluži burtiskā nozīmē: somā ieliktajai gaļas porcijai paslepus pieliekot kādu akmeni. Lai jūt guvuma svaru! Pirms pārdesmit gadiem kāds “grābša” nomedītā zaķa vietā esot mājās pārnesis nošautu klaiņojošu kaķi.
Lai gan mežacūku gaļu nedrīkst lietot pirms laboratorijas pārbaudes, esot viens gabaliņš, ko liela daļa mednieku uzskata par īstu delikatesi. Mežakuiļa sēklinieki bieži tiek uzcepti kopā ar sīpoliem un citām garšvielām jau uzreiz medību vakariņās. Pieredzējušais mednieks atzīst, ka viņam vislabāk tie garšojot svaigi uz maizītes. “Re, vienās medībās bija gadījums, kad uzaicināto dāmu dēļ galdu klājām tā drusku smalkāk. Kādam bija paņēmies līdzi pat gabaliņš laša. Cik bija, salikām uz maizītēm. Sālīti, pipariņus, sīpoliņus un citronu pa virsu — viss, kā nākas. Uz pārējām maizītēm uzlikām plānās šķēlītes sagrieztu kuiļa “mantību”. Dāmas pirmās apēda tās viltotās maizītes un atzina tās par garšīgākām, prasīja, vai vairāk nebūs. Tad atzinām, ka to “kuiļa lašu” vairāk nav. Viena otra ēdēja taisījās pa durvīm laukā,” smej Edvīna kungs. “Agrāk, kad likumi un noteikumi tik stingri nebija, varēja arī kādu malciņu iedzert uz tikko iegūtā medījuma un veiksmīgā šāvēja veselību. Bija tradīcija, kad “zacītei” iedeva tikko pasmeltas siltas asinis. Tās gan visi vīri nevar dabūt uz leju,” viņš piebilst jau nopietnāk.
Var arī iekrāt
Veterinārārsts Andis spriež, ka Latvijas mežos augušie dzīvnieki ir veselīgi un to gaļa atzīstama par augstvērtīgu kaut vai tādēļ, ka tā ir pilnīgi dabīgs produkts, tīrs no antibiotiku un augšanas stimulatoru atliekām, kas atrodamas rūpnieciski audzētu dzīvnieku produktos. Meža dzīvnieki gan mēdz būt invadēti ar parazītiem. Šim nolūkam mežacūku gaļa noteikti jāpārbauda laboratorijā uz trihinellu klātbūtni. “Nesaprotu tos, kuri jebkuru gaļu pēc iespējas ātrāk grib dabūt pannā. Nogatavinātai gaļai ir pavisam cita garša,” viņš apgalvo. Šim nolūkam iespējami lielāki gaļas gabali turami temperatūrā, kas nepārsniedz plus 7 grādus. “Sasaldēt var visu, bet garšai par labu tas nenāk,” veterinārārsts noraida saldēšanu.
Mednieks Mārtiņš Dreiblathens dalās pieredzē, kā viņa kolektīvs katru sezonu daļu medījuma nodod Saldus gaļas kombinātam, lai iegūtu gaļas konservus ilgākai glabāšanai un desas ātrākam patēriņam. “Zinu, ka tur ir atbilstošas iekārtas un veterinārie darbinieki kontrolē procesu, tādēļ uzticos šādai produkcijai vairāk nekā mājās veiktai pašdarbībai,” viņš saka, piebilstot, ka apstrādei nolemtā gaļa gan jāatkaulo pašiem.
Bez pēdējā
goda
Mednieku apmācību organizētāji spriež, ka topošo mednieku mācību programma ir ļoti daudzpusīga, bet bieži pietrūkstot prakses. “Mēs jau te stāstām un rādām shēmas, kur tam dzīvnieciņam kas iekšā ir, bet ir novērots, ka nereti kolektīvā ir savi speciālisti, kuri iepraktizējušies medījumu sadalīt un jaunos nemaz nelaiž ievingrināt roku. Labi, ja ļauj noskatīties. Bet prasme rodas, tikai darot,” spriež Andis. Viņš ir no tiem konsultantiem, kuri ir par to, lai visi mednieki pēc noteikta laika ne vien pārbaudītu šaušanas prasmi, bet atkārtotu arī teoriju. “Kaut vai par to, kā pareizi ņemami un sagatavojami laboratorijai sūtāmie paraugi,” saka speciālists.
E. Porciks raizējas par to, ka tradīcijas kolektīvos pamazām zūd. “Aizvien retāk veiksmīgais mednieks piesprauž pie cepures egles zariņu un otru tādu pašu uzliek nomedītajam dzīvniekam. Pat kursantiem rādāmajā mācību filmiņā redzams, ka dzīvniekam neatdod pēdējo godu. Tas varbūt var izpalikt, ja medījums kritis pēdējā mastā, kad saulīte jau norietējusi, jo ticējums vēsta, ka zariņš jānoņem pēc saules rieta. Zinu, ka Vācijā katrs kolektīvs atdod pēdējo godu medījumam. Esmu tur redzējis glīti apliktus skuju ielociņus visapkārt dzīvnieciņam,” viņš nopūšas.
