Rīt atkal būs 16. marts, kad sirmi vīri pēc dievkalpojuma Doma baznīcā lēnām dosies pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus savu kritušo cīņubiedru piemiņai. Vieni to atbalstīs, citi naidīgi uzlūkos.
Nedēļas sākumā Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas deputātu vairākums atbalstīja 16. marta noteikšanu par Latviešu nacionālo karavīru atceres dienu, taču Saeima vakar to noraidīja. Arī premjers Valdis Dombrovskis uzskata, ka šis datums sabiedrību nevis vieno, bet drīzāk šķeļ. Līdzīgu viedokli pauda Reformu partijas deputāte Inese Lībiņa — Egnere, kura piebilda, ka šāda iniciatīva neilgi pirms 16. marta ir “politiskā kapitāla būvēšana”.
Divu svešu lielvaru izraisītais karš, latviešu jaunekļu un vīru piespiedu mobilizācija noveda pie tā, ka pretējās pusēs karalaukā sastapās brāļi, dēli un tēvi. Tagad šos cilvēkus, kuri bija vācu armijā, saukā par fašistiem, kaut latvieši cīnījās vien par savu dzimteni. Kara seku savtīgajiem un provokatīvajiem izmantotājiem, kuri mākslīgi kurina naidu sabiedrībā, to nav izdevīgi ne saprast, ne atzīt. Arī lielais kaimiņš ik gadu pirms 16. marta nekautrīgi pielej eļļu ugunī, izmantojot Latvijai nedraudzīgas personas, kas ieinteresētas sabiedrības šķelšanā un sanaidošanā.
Saeimas Sabiedrības saliedētības komisija aicina sabiedrību, politiķus, plašsaziņas līdzekļus, 16. martā un 9. maijā rīkoto pasākumu organizatorus ar sapratni un bez provokācijām izturēties pret kritušo karavīru godināšanu pasākumos, kuri iepriekšējos gados sabiedrībā raisījuši lielu spriedzi. Ikvienu aicina būt atbildīgam, atturēties no naidīgu vēstījumu izplatīšanas, neprovocēt citus. Savukārt varasiestādes lūdz nelikt šķēršļus piemiņas brīžu rīkošanai. Rīgas dome šogad atļāvusi
16. martā rīkot aktivitātes visiem, kas to vēlas.
Pozitīvas pārmaiņas sabiedrības attieksmē pret šīm piemiņas dienām iespējamas, tikai to vēloties mums pašiem, nereaģējot uz provokatīviem paziņojumiem un neaizmirstot cilvēcību. Protams, šodienas pamats ir pagātnes notikumi, taču ir jādzīvo tagadnē un jāspēj raudzīties nākotnē. Nevajag aizmirst, taču nav arī vienmēr jānēsā līdzi smagums, kas reiz ir uzvelts mūsu tautas pleciem. 16. marts — tās ir konkrēta cilvēka atmiņas, sāpes par atņemto, liegto, represijām, un Brīvības piemineklis ir piemiņas vieta katram, kurš mīl Latviju, un ikvienam gan 16. martā, gan 9. maijā ir tiesības tur nolikt ziedus un ar cieņu godināt kritušos.
