Bebru pagasta ļaudis zina, kam lūgt palīdzību, ja skurstenis tīrāms vai vajadzīgs prasmīgs santehniķis. Šīs nedēļas jubilāram “Rožkalnu” saimniekam Antonam Ornicānam ir atsaucīga sirds un zelta rokas.
No sava tēva viņš apguvis arī mūrēšanas māku un galdnieka iemaņas, bet pie autobusa stūres pavadīti gari darba gadi. 27. maijā darbīgais vīrs kopā ar tuviniekiem sagaidīja 60. dzimšanas dienu. Dzīvē nācies piedzīvot sāpīgus zaudējumus, bet Antonam spēku dod ģimene un rūpes par mazbērniem.
Nieka 1,4 balles
Netālu no Viļāniem, Ornicānu sādžā, 1950. gada 27. maijā, ābeļu ziedēšanas laikā, Alberta un Gaļinas Ornicānu ģimenē piedzimst dēls Antons. Vecāki jaundzimušo kristī Viļānu Romas katoļu baznīcā. Kopā ar brāli Pēteri viņi pirmās skolas gaitas sāk Skujaunieku pamatskolā, pēc tam mācās Viļānu vidusskolā. Jau no agrām bērnu dienām jāpalīdz tēvam, kurš apķērīgajam puikam iemāca sava amata noslēpumus. Tolaik viņu pusē bieži manāmi bija skursteņslaucītāji, kuri veikli kāpelējuši pa māju jumtiem. Antons smaidot atceras: “Vēroju viņu darbošanos, līdz arī pats mēģināju tikt galā ar skursteņa tīrīšanu.” Brīvie brīži vasarās paiet makšķerējot Maltas upē, visbiežāk zem akmeņiem ķerot vēdzeles. Latgales zēns sapņo par jūru un, tāpat kā viņa tēvocis, grib kļūt par stūrmani. Pēc 9. klases beigšanas Antons apņēmības pilns dodas stāties Liepājas jūrskolā. Eksāmenus viņš nokārto labi, bet tomēr, pēc komisijas vērtējuma, pietrūkst nieka 1,4 ballu, lai ieskaitītu audzēkņu pulkā. Jubilārs stāsta: “Atgriezos mājās un savos 17 gados sāku darba gaitas, veicot dažādus palīgdarbus vietējā rūpnīcā “Metālists, un pabeidzu vakara vidusskolu.” Bet sapnis par stūrmaņa arodu un braukšanu tālās jūrās nepārstāja smelgt.
Pēc sludinājuma uz Bebriem
Pirms došanās dienestā Antons pabeidz DOSAAF kursus un iegūst autovadītāja apliecību. 1971. gadā, jau pēc dienesta, viņš sāk strādāt par autovadītāju “Metālistā”. Tas ir skaistais jaunības laiks, un viņa dzīvē ienāk mīlestība. Viļānu tipogrāfijā strādā glīta meitene, vārdā Lidija, ar kuru 1972. gada 29. aprīlī tiek mīti gredzeni un sākts kopīgs dzīves ceļš. Jaunā ģimene dzīvo Antona vecāku mājās. Ornicānos dzīvojot, pasaulē nāk dēli Antons un Māris.
Bet kā dzīves ceļš atvedis uz Bebriem? Antons kavējas atmiņās: “70. gadu vidū Bebros būvēja stadionu, un mans tēvs te bija atbraucis strādāt, tā ka par šo vietu kaut kāda nojausma man jau bija. Tā noteikti nebija nejaušība, kad 1976. gada pavasarī izlasīju avīzē sludinājumu, ka Vecbebru sovhoztehnikums aicina darbā autobusa vadītāju. Pieteicos, un mani šajā darbā arī pieņēma. Ar ģimeni pārcēlāmies uz Bebriem un sākām dzīvot “Rožkalnos” — mājā, kuru tēvs nopirka no sovhoztehnikuma. Toreizējā Stučkā piedzima mūsu meita Sanita. Par šoferi nostrādāju līdz saimniecības reorganizācijai. Pirmos gadus stūrēju autobusu “PAZ”, vēlāk — “LAZ”. Darba gados ir izbraukāta visa Latvija, pabūts aiz tās robežām. Visbiežāk nācās vest ļaudis dažādās ekskursijās un pieredzes braucienos. Atminos gadījumu, kad reiz vedu Kokneses sieviešu kori uz Mazsalacu. Nakšņojām pie Skaņākalna. Negaidot pie koknesietēm atbrauca kāds vīru koris no Madonas, un tā, līksmi dziedot, visa nakts pagāja.” Antons atzīst, ka šis darbs viņam bija tuvs un labi zināms. Viņš priecājas, ka arī vecākais dēls gājis viņa pēdās, apguvis autovadītāja arodu un viņam ir darbs savā specialitātē. Tēvs ar lepnumu saka: “Antonu jau no bērnības aizrāva tehnika, viņš, tāpat kā es, autobusu var izjaukt un salikt.” Bet meita Sanita, kad bijusi pavisam maza, agri no rītiem, kad tēvs no Ozolu puses vedis strādniekus uz pagasta centru, mukusi no mājām un stāvējusi uz ceļa, gaidot, kad garām brauks autobuss, lai tikai kaut mazu gabaliņu varētu pavizināties. Arī tālākās ekskursijās nereti Antons bērnus ņēmis līdzi, un viņiem nav bijis lielākas laimes, kā silti ieritināties krēslā blakus tētim. Arī Sanita no tēva mantojusi auto braukšanas prieku un pati stūrē savu auto. Viņa ir beigusi Rēzeknes augstskolu un strādā savā profesijā — par grāmatvedi.
Pašam savs dīķis
Kad saimniecību likvidē, Antons sāk strādāt z. s. “Līgotnes” par autovadītāju — sagādnieku, vēlāk Bebru pagasta komunālajā nodaļā par kurinātāju, bet nu jau vairākus gadus viņš ir santehniķis Vecbebru profesionālajā vidusskolā, kur darāmā nekad netrūkst. Savukārt kolēģi teic, ka uz Antonu var vienmēr paļauties un savu darbu viņš paveic godam. Lai arī cik aizņemts viņš būtu, ja kādam ir vajadzīga palīdzība vai padoms, Antons nav atteicies to sniegt. “Rožkalnos” ģimenei ir sava piemājas saimniecība. “Gotiņa un ruksis, suņu un kaķu saime,” tā saka pats saimnieks. Retajos atpūtas brīžos viņam patīk izvilkt kādu karūsu vai līni pie mājām tuvējā dīķī, kuru gadiem vietējie sauc par “Ornicānu dīķi”. Antona uzvārdā nosaukta gan dzimtā puse, gan dīķis! Viņam vienmēr ir prieks atgriezties dzimtajā pusē, kur dzīvo brāļa ģimene. Latgalē, Broku kapsētā, mūža mierā atdusas Antona vecāki un vecvecāki.
Gandarījums par katru dzīves dienu
“Rožkalnos” kopā ar Antonu un Lidiju dzīvo meita Sanita ar vīru Māri un meitiņu Keisiju, bieži te ciemojas dēls Antons ar bērniem Kristiānu un Aritu, kuru mājas ir netālu. Antons jau no agras jaunības gadiem bijis smēķētājs, lai kā arī centies šo netikumu atmest, tas nebija izdevies. 2007. gada 6. februārī, dienā, kad piedzima mazmeitiņa Keisija, Antons ar šo nelāgo ieradumu tika galā. Sanita un Māris, arī dēls Antons ik rītu dodas uz savām darbavietām ārpus Bebriem, tāpēc Keisiju un Aritu uz “dārziņu”, bet pirmklasnieku Kristiānu uz skolu no rītiem ved omīte un opītis. Kristiāns Kokneses mūzikas skolā apgūst vijoles spēli. Arī uz Koknesi mazo vijolnieku aizved vecmāmiņa, bet mājup pārved vectēvs. Mazdēls Dins, dēla Māra dēls, arī ir skolēns un dzīvo Jēkabpils pusē. Rūpēs par bērniem, tagad par mazbērniem, aizsteidzas ik dzīves diena, tāpēc sirdī ir gandarījums un prieks par katru no tām. “Te, Bebros, iesakņojies mans mūžs, te ir manas mājas un tuvie cilvēki,” teic Antons. Bet sirds nekad nespēs samierināties ar zaudējumu — pagājušajā vasarā Zutēnu kapos mūžībā pavadīta vedekla Spodra un dēls Māris.
Dzimšanas dienas rītā jubilārs no savas ģimenes saņēma necerētu dāvanu — pļaujmašīnu. Šodien “Rožkalnos” radu un draugu lokā būs jaukas svinības par godu mājas saimnieka 60 dzīves gadiem, kuros paveikts tik daudz.
