Droši vien maz ir pļaviņiešu, kuru godos nav muzicējis vietējais mākslinieks Ādolfs Andersons—Barons.
Droši vien maz ir pļaviņiešu, kuru godos nav muzicējis vietējais mākslinieks Ādolfs Andersons—Barons. Viņa akordeona spēles taktīs dančus ļaudis griezuši daudzviet Latvijā. Pļaviņu kultūras namā savulaik muzicēts arī kopā ar SIA “Staburags” direktoru Jāni Bērziņu, kurš spēlējis trompeti.
— Kur ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu dzimis rīdzinieks, bet dzīvojis visā Latvijā. Tēvs dienēja armijā. Kurp viņam vajadzēja doties, tur braucām līdzi. Tā nonācām Pļaviņās. Bijušajā “Rīgas apģērba” ēkā savulaik bija armijas štābs, kur tēvs dienēja. Nopirkām te māju, pēc kara to atdabūjām, bet vēlāk māju appludināja. Kara sākumā mitinājāmies Rēzeknē, tad 1944. gadā aizbraucām uz Kandavu, kur dzīvoja tēvatēvs. Kara beigas tur sagaidījām. Skolā mācījos Ģipkā Talsu rajonā.
Sāk ar vienu pirkstu
— Kā sākāt muzicēt?
— Viss apgūts pašmācības ceļā. Kad mācījos 6. klasē, dažiem puišiem bija akordeons, un es sāku darboties. Ar vienu pirkstu spaidīju taustiņus. Pēc trim mēnešiem jau varēju divus gabalus nospēlēt. Tā mēs spēlējām akordeonu skolas ballēs, jo citu instrumentu nebija. Kad 1956. gada rudenī atgriezos no dienesta, muzicēt sāku nopietnāk un aktīvāk tepat Pļaviņu kultūras namā. Armijas laikā arī mandolīnas spēli apguvu, bet mans
instruments tomēr ir akordeons. Pirmais kolektīvs, kurā darbojos, bija, kā toreiz lepni sauca — Pļaviņu kultūras nama orķestris. Man īpaši nepatīk spēlēt vienam, vairāk muzicēju kopā ar citiem. Ilgi nospēlēju arī “Klintaines kapelā”.
Sieva “pārdod”
— Cik kāzās pa šo laiku spēlēts?
— Kādas 400 būs. Reiz gribēju saskaitīt, bet pēc trijiem simtiem skaits sajuka. Agrāk gadījās, ka spēlējām piecas sestdienas pēc kārtas. Tagad tik plašas svinības vairs nenotiek, jo rocība cilvēkiem mazāka. Visā Latvijā esmu spēlējis — Ventspilī, Baltinavā, arī pie Pleskavas robežas. Liepājā gan ne. Muzikants pierod pie tāda ritma. Vienās kāzās mūs apcēla, ka muzikantam gan laba dzīve — visapkārt jaunas meitenes. Es, daudz nedomājot, atteicu, ka tikai viena nelaime — kamēr mēs spēlējam, labās un smukās izķertas, mums tikai klibās un aklās palikušas.
Sieva mani dažkārt “pārdeva”. Ja kādreiz negribēju nekur braukt, viņa pierunāja. Vienmēr teica, ka cilvēkiem ir jāpalīdz.
Mācīties gribējās
— Notis tā arī neiemācījāties?
— Jau pieaudzis devos mācīties uz mūzikas skolu Rīgā, lai apgūtu vismaz notis. Kad aizbraucu turp, pasniedzējs teica, lai kaut ko nospēlēju. Sākumā viņš nepievērsa man lielu uzmanību, bet vēlāk ieinteresēts klausījās, tad paņēma kontrabasu un piespēlēja līdzi. Viņš prasīja, ko es gribot. Teicu, ka notis iemācīties. Pasniedzējs vispirms parādīja vienu un prasīja, kas tā par noti. Atbildēju — do. Nākamā? Es teicu: kad saskaitīšu, tad pateikšu. Tiem, kuri mācījās no sākuma, tā lieta gāja, bet es biju iemanījies spēlēt pa savam un neko nevarēju mainīt. Beigās izstājos no skolas.
— Vai arī citi ģimenē muzicē?
— Dēls savulaik spēlēja, tagad vairs ne. Viena mazmeita dzied korī un apbraukājusi vai pusi pasaules. Meita mācījās Konservatorijā, bet apguva ar mūziku nesaistītu profesiju. Savulaik dziedāja ansamblī, tagad vairs to nedara. Neviens no maniem vecākiem nemuzicēja, arī rados ne. Biju pirmais, kurš sāka. Esmu adoptēts bērns, tā ka nevar zināt, vai mūzika man pūrā dota. Ļoti gribējās mācīties, bet nekas neiznāca. Raimonds Pauls dzimis ar mani vienā laikā. Viņš bija Rīgā, bet es — Dundagas mežos. Kāda tur mācīšanās?
Dziedāt nepatīk
— Atceraties savu pirmo akordeonu?
— Pirmo nopirku, kad no dienesta pārnācu. Līdz tam ar citu instrumentiem izlīdzējos. Tēvam nebija lielas rocības, lai to iegādātos. Akordeons, kurš man pašlaik, ir no Skrīveriem. Ilgi meklēju, kamēr atradu. Labs instruments, skaņa dzidra. Pirms tam man bija tāds liels, ko vecaistēvs uzdāvināja. Kā trīs gabalus nospēlē, tā slapja mugura. Ar šo ir vieglāk, un arī skaņa labāka.
— Vai dziedat arī?
— Kādreiz to darīju, bet tagad nedziedu. Agrāk darbojos arī korī, bet man tomēr nepatika.
— Profesionālie mūziķi nav kritizējuši jūsu spēli?
— Nē. Kurš gudrs, daudz nerunā. Ja es dzirdu, ka spēlē par mani sliktāk, nemaz neeju klāt. Reiz pazīstamu cilvēku kāzās pierunāja nedaudz uzspēlēt, kamēr muzikanti atpūšas. Vēlāk viņi muka prom, un es dabūju tālāk spēlēt pats.
Peļņa jūrā laba
— Zinu, ka esat braucis jūrā. Kas tur jūs aizvilināja?
— Iespēja labi nopelnīt. Jūrā braucu pēc dienesta, kad jau bija ģimene un bērni piedzimuši. Atradu iespēju strādāt uz zvejas kuģa. Četrus gadus tā nobraucu. Pirmais kapteinis man bija daudziem pazīstamais Gundars Saltais. Ja parēķina, esmu Atlantijas okeānam apkārt apbraucis. Nekādus garus atvaļinājumus neesmu izmantojis, lai varētu vairāk nopelnīt. To patiešām varēja. No viena brauciena pārvedu 2600 krievu rubļu un vēl 1000 valūtā, tā saucamās bonas. Tā bija liela nauda par pusgada darbu. Ilgāko laiku esam bijuši projām 175 dienas. Tepat Latvijā arī varēja nopelnīt, ja strādāja divās darbavietās no rīta līdz vakaram. Kad bērni paaugās, sieva žēlojās, ka viena vairs netiek galā, metu tam darbam mieru un braucu mājās. Esmu bijis daudzās vietās — Somālijā, Kanāriju salās, Kanādā, Dakarā, pie Angolas un citur. Ne brīdi nenožēloju tos četrus gadus, jo redzēts patiesi daudz. Arī jūrā ņēmu līdzi akordeonu.
Svešas zemes vairs nevilina
— Daudzi sapņo nokļūt Kanāriju salās, jūs tur jau esat bijis. Šis sapnis ir tā vērts?
— Spriediet paši. Jebkurā gadalaikā ūdens temperatūra tur ir plus 22 līdz 24 grādi, gaisa temperatūra tā-
pat. Gadā viņi novāc trīs ražas. Patiešām skaisti, ja ir iespēja to apskatīt.
— Zivis jums vēl garšo?
— Tagad jau atkal garšo, bet pirmos divus gadus pēc jūras gan vairs ne. Ēdienreizēs zivis bija vienmēr. Sākumā ēdu. Zvejoja arī uz nebēdu. Reiz vienviet saskaitīju kādus 94 kuģus, pārsvarā no Krievijas. Ar laiku zivju tomēr palika mazāk. Mums bija tie lielie plāni — rauj, cik var saraut. Neskatījās, lielas vai mazas zivis.
— Vai pēc jūras arī iznācis paceļot?
— Bijām aizbraukuši uz Bulgāriju un Ungāriju, reiz ar muzikantiem no Pļaviņām koncertējām Austrijā. Vairāk gan nekur. Smejos, ka tālāk pasaulē esmu vairāk bijis nekā tuvākās kaimiņvalstīs. Tagad nekur vairs nevilina.
Spēlē savās un vectēva kāzās
— Kā satikāt savu sievu?
— Atradu. Pasta darbiniecēm spēlēju Ziemassvētku ballē, un viņa tur bija. Jau septiņi gadi viņas vairs nav. Dzintra bija liela dziedātāja. Viņa brauca dziedāt ar ansambli vai kori, es — spēlēt. Greizsirdīga uz citiem muzikantiem manas muzicēšanas dēļ nemaz nebija. Dažkārt pat sūtīja to darīt. Kopā sagājām 1959. gadā, Jāņos precējāmies. Turklāt pats savās kāzās spēlēju. Tas iznāca tā — bija jāspēlē Ēvaldam Stērstiņam un Jānim Stefānam, bet viņiem vajadzēja piedalīties citā pasākumā. Tā dabūju spēlēt. Sievu ņēmu padusē, lai kāds nenozog. Kāzas mums nebija lielas. Divatā Pļaviņās reģistrējām laulību, bez neviena liecinieka. Kad gājām ārā, mamma nāca pretī ar puķēm. Tajā laikā neko daudz nevarēja atļauties.
Esmu spēlējis arī sava vectēva kāzās. Viņam bija jau pāri 70, kad ar tanti precējās.
— Kamēr vīri spēlē, muzikantu sievas nav kas dancina…
— Kā smeju, nekas slikts no tā nav noticis. Kad dažkārt aicināju līdzi, sieva iebilda, ko viņa tur tupēs, lai piedzērušies veči rausta? Retu reizi brauca līdzi, vienīgi pie pazīstamiem. Viņai labāk patika dziedāt.
Nelaiž garām izdevību
— Nu jau pāris gadu algotu darbu nestrādājat. Ko šobrīd dara muzikants?
— Tagad spēlēju tādiem pašiem večiem kā es. Kultūras nama vadītāja vienmēr lūdz paspēlēt pensionāru vakaros, jo cits nepratīšot to pa prātam izdarīt. Trīs vakari gadā man iznāk. Citādi esmu pagājis no muzicēšanas malā. Kādreiz aktīvi makšķerēju, bet tagad mani vai ar dzīšanu jādzen līdz upei. Tagadējā Daugava man nepatīk. Labāk dodos uz Aivieksti. Trīs reizes gadā līdz upei aizeju.
Agrāk daudz lasīju, tagad mazāk. Toties patīk risināt krustvārdu mīklas. Neliekos mierā, kamēr viss galā. Nakti varu negulēt. Mācījies esmu maz, nekad neesmu laidis garām izdevību kaut ko apgūt. Arī no krustvārdu mīklu risināšanas galvā kaut kas aizķeras. Labi, ka bērniem un mazbērniem izglītības nav trūcis.
***
VĀRDS, UZVĀRDS: Ādolfs Andersons—Barons.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1934. gada 9. maijs, Rīga.
NODARBOŠANĀS: pensionārs.
ĢIMENE: dēls Artis, meita Anita, mazbērni — Dita, Didzis un Linda.
VAĻASPRIEKS: muzicēšana, krustvārdu mīklu minēšana.
HOROSKOPA ZĪME: Vērsis.
